sen nebija tā bijis, kad viss tik ļoti kaitina, viss besī. man likās, ka šī kaite mani vairs neskar, bet velti. jāteic, ka pēdējā laikā man ir klājies tik tiešām labi, jo arī grūtos brīžos mani nepameta pārliecība, ka viss tomēr rit pareizā virzienā. pat nesaprotu, kā tas nākas, ka atkal sēžu uz grīdas gandrīz tukšā istabā, man blakus mētājas čemodāns, tā potenciālais saturs izsvaidīts visapkārt, un es nespēju, negribu tam ķerties klāt.
šķiet, mani ir ierāvusi kāda laika mašīna, un atkal ir tā sajūta kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ, kad tik neizturami gribējās prom, bet ne citur. vienkārši prom, izgaist bez pēdām, jo atrašanās jebkurā telpas un laika fragmentā liekas pārāk mokoša.
varbūt tāpēc, ka es no šīs nedēļas gaidīju pārāk daudz. varbūt tāpēc, ka es nezinu, ko es gaidīju.
bet man ir sasodīti apnicis vienmēr saprast, pieņemt, neturēt ļaunu prātu. apnicis piemēroties, pielāgoties un izprast. pie velna, es arī gribu, lai mani kāds ņem vērā, ne tikai atmet kaut ko kā uzticamam sunim. es neprasu daudz, tikai mazdrusciņ uzmanības.