reizēm ir tā, ka varētu nostāties pie spoguļa un teatrāli šņāpt sev matus. vai arī iekrist vannā ar visām drēbēm un ļaut, lai ūdens tek virsū. vai ko nu vēl kino tādās situācijās rāda. klišejas tomēr iedarbojas, kad savas izdomas pietrūkst.
man vienkārši ir garlaicīgi. dzīve kā kartupeļu biezputra - silta, bieza un saulainā tonī, bet pietrūkst garšas, asuma. patērēju dzīvi, karoti cilājot un apslēptus dārgakmeņus vai vismaz burbuļus meklējot, kaut reizēm gribas to vienkārši nolikt. un ar izmisumu tam nav nekāda sakara, arī labas lietas taču kādreiz mēdz gluži vienkārši apnikt.
vakar vl bārā atkal satiku r. izlikos nemanām mums pievērstos skatienus, kas neizbēgami fiksēja, ka jau atkal visu vakaru tā arī neatraujamies viens no otra un ka mūsu sarunas ir pārāk aizraujošas, lai tajās atrastos vieta arī ārpasaulei. lai. jo patiesībā tieši tā arī ir, pat ja kādam tādēļ būtu jācieš pārmetumi.