manis pazinēju lokā ir pieņemts uzskatīt, ka greizsirdība man nepiemīt it nemaz. lielā mērā es šim uzskatam piekrītu, jo cita cilvēka privātīpašnieciskošana un mūžīga turēšana aizdomās prasa pārāk daudz intelektuālās un emocionālās piepūles, lai es uz ko tādu saņemtos. vairāk par jebkuru patiesību mani šokē tas, ka no manis kaut kas tiek slēpts. tur, kur ir skaidrība par kaut ko, greizsirdībai nav vietas.
taču tā parādās citur. krēslas zonā, kur iekāres un ekspektācijas pārklājas ar miljons nezināmajiem mainīgajiem, kas neļauj prognozēt notikumu attīstību (var teikt arī - ļauj to prognozēt jebkurā virzienā). jo man ir tikai manas tieksmes, kuras atkarībā no apstākļiem tiek te uzkurinātas, te atdzesētas, un nekāda pamata pieņemt, ka saistībā ar tām vispār eksistē vēl kaut kas arī ārpus mana nestabilā prāta. tāpēc katru reizi, kad kāds sīkums liek domāt, ka notikumi attīstītās ne manis iecerētajā virzienā, es iekožu lūpā un sirds sašķiebjas gaužām greizi.