nezinu, ko var gaidīt no attiecībām, kuru pašā sākumā es jau paspēju divreiz samelot. vienreiz par to, ka nevaru turpināt telefonsarunu, jo atrodos uz ielas un slikti dzirdu (situācijas absurdu aptvēru tikai pēc bibliotēkas darbinieces smīna), un otrreiz pāris stundas vēlāk - par to, ka kavēšos satiksmes problēmu dēļ, kaut arī tobrīd sēdēju mājās un nesteidzīgi dzēru kafiju. turklāt abos gadījumos man tā likās pilnīgi dabiska un normāla rīcība, nekas tāds, par ko lauzīt galvu vai noslogot sirdi. nekādu šaubu vai vilcināšanās, salti, mehāniski meli. nekrietni. toties tagad man beidzot kremt, jo visvairāk riebeklību kā parasti dabū tie, kas tās vismazāk ir pelnījuši.