šovakar mans ego mani plosa un neapmierināti ņurd. tik ļoti man gribas spēlēt pirmo vijoli, ka apziņa par to, ka esmu tikai piektais ritenis, no kura vienkārši cenšas izsit kādu labumu, gauži kremt. pat ja tās ir tikai iedomas (un visticamāk, ka tā). taču mans lepnums man neļauj rīkot drāmas, kas šajā situācijā būtu jo īpaši smieklīgi. es uzlieku vienaldzības masku ar smaida ēnu un ļauju, lai jau viss notiek tā, kā paredzēts. jo tas, atmetot lepnumu un egoismu, tomēr ir arī manās interesēs.