man tomēr šausmīgi riebjas pavasaris, un es to pat nevaru izskaidrot. katru gadu man liekas, ka es mirstu, tas ir fizisks nelabums, riebums un bezspēks. man ir grūti priecāties par to, ka viss plaukst un mostas, jo šī atmoda saistās ar mokošu un smacējošu izlaušanos, it kā vēlreiz būtu jāiziet viss piedzimšanas process. interesanti, ka arī dzimšanas diena man ir pavasarī, varbūt tiešām jāiziet kaut kādi nomiršanas-atdzimšanas rituāli, taču tas jau kļūst pārāk mokoši, man liekas, ka es vienkārši novecoju.
es vēlos, kaut šis gadalaiks ātrāk būtu garām, lai būtu tikai ziema, vasara un rudens.