Stikla lodīte
Šodienu gribētos iekausēt mazā stikla lodītē un nēsāt kabatā līdzi. Ziemas vidū vēlu vakaros, braucot pustukšā autobusā uz mājām, nogurušām acīm skatoties atspīdumus tumšos logos, varētu iebāzt roku kabatā, sataustīt stikla lodīti, sajust saulainas septembra dienas spožumu, un pārietu viss miegainums un grūtums.
No paša rīta bija migla un mākoņi tieši tādi kā pagājušo rudeni Saksnās. Un tik daudz saules! Gaisma tik neciešami spilgta, ka jāmiedz acis. Bet ēnas - rudenīgi tumšas. Zāle un visas taciņas ļoti slapjas pēc vakardienas lietiem.
Visu dienu verandā gleznoju. Vienu bildīti pabeidzu pilnībā, otru ceru pabeigt rīt no rīta. Visu dienu viena pati. Visu dienu ļoti saulainā verandā starp krāsu tūbiņām, tējas tasītēm un smaržīgām piparmētru buntītēm.
Laiku pa laikam pieceļos no krēsla, uzlieku bildi uz kamīna malas, paskatos pa gabalu, pagrozos, padomāju. Izeju dārzā. Zāle piebirusi pilna ar milzīgiem, baltiem dzidrajiem āboliem, ņemu tikai vislielākos un skaistākos, pārējos atstāju gliemežiem un tārpiem. Neliekos ne zinis par puķu dobēm, ravēšu tās novembrī. Noplūcu vēl kādu piparmētu un melisu, eju vārīt tēju un atkal gleznot. Un tā visu dienu. Gleznot, skatīties pa logu, pastaigāt pa dārzu...
Vakars nāk auksts un ļoti dzidrs. Atkal ir Saksnu mākoņi. Sākumā visas debesis ir lillā, rozā, oranžas, vēlāk paliek vairs tikai tumši zili mākoņi un viena dzeltena strīpa tieši virs horizonta. Vasarā debesis bija citādas. Tagad viss ir košāks un spilgtāks, un smeldzīgāks arī. Varbūt tas tāpēc, ka tagad var dzirdēt dzērvju klaigāšanu purvā. Tā skan visu dienu ainavai pāri un nemitīgi atgādina: ir rudens, ir rudens.