Mājupceļā nopērku saldējumu. Polu. Balto. Ar koka peciņu. Noplēšu papīrīti, un šokolāde uzreiz nosarmo balta. Pabakstu to ar mēli un baltumā paliek brūnas zīmes. Tad es eju gar privātmāju dārziem, kuros zied krokusi un suņi zviln saulītē, un pa ēdu savu pirmo šī pavasara ielas saldējumu.

Ar polu nav nekāda čammāšanās, jāēd ātri, citādi šokolāde kopā ar saldējumu izkūst un gar koka peciņu satek uz pirkstiem. Es nečammājos. Ēšana sanāk vienas ielas garumā. Tas nav ilgi. Zobi sāk sāpēt no aukstuma. Beigās ir koka garša. Man garšo saldējuma kociņi.

Tikko viena iela beidzas un sākas cita iela, uzrodas vecs, sarūsējis spainis. Tas stāv pie pussabrukuša žoga zem ceriņkrūma, iekšā cigarešu gali un konfekšu papīri. Iemetu spainī pola kociņu un beidzot noticu pavasarim.