"Nekad nemēģiniet ar rakstīšanu nopelnīt mīlestību."
Šodien, klīstot pa grāmatveikalu, no plaukta izvilku dzeltenu grāmatiņu un izlasīju šo teikumu. Šķiet tā bija viena no laimīgās dzīves pamācībgrāmatām. Neatceros ne nosaukumu, ne autoru, nezinu arī, par ko īsti ir tā grāmatiņa. Drusciņ pašķirstīju un noliku atpakaļ plauktā. Atcerējos to vienu teikumu nupat, rakņājoties cibā.
Un domāju, un domāju, un domāju... ka te ir ļoti daudz mīlestības pelnīšanas mēģinājumu. Turklāt es nevaru iedomāties daudz citus iemeslus, lai būtu šeit. Labi, garās dienas ofisā un vientuļi vakari, bet tas jau arī ir drusciņ par mīlestību, vai ne?
Visi tie garie, smukie teksti, drusciņ smieklīgi, drusciņ smeldzīgi, mazas pavērtas durtiņas, pukstošas sirsniņas, sapņi, sekss. Un pofigs un apdiršana, kad to labi uzraksta, arī uzprasās uz mīlestību, sapratni un pieņemšanu. Vismaz uz komentāru jau nu noteikti. Jo ir taču interesanti skatīties, kādi tie citi, cik drosmīgi vai bailīgi. Kā rotājas, lai tiktu uzlūgti uz deju.
Nē nu, es jau par sevi arī, protams.