Vakar, sēžot Alfrēda mājā, sadomājos par to, cik jauki būtu, ja tajos lasījumos varētu gulēt. Ne jau gulēt dziļā miegā, bet vienkārši gulēt – uz grīdas, dīvānos, gultās, uz matračiem, uz lieliem spilveniem. Klausītāji nāktu katrs ar savu guļammaisu, deķīti, spilvenu, izritinātu matračus, saklātu segas, sagultos gultās, gaisma tiktu pagriezta tāda maza, klusa, un būtu tā it kā mamma lasītu vakarā pirms aizmigšanas. Varētu gulēt uz muguras, skatīties griestos, iztēloties, kā tur zvēri, bruņinieki, princeses dzīvojas, labi būtu.

Varbūt kāds patiešām aizmigtu. Miegs būtu mierīgs un laimīgs. Dažs lasītājs pats arī sāktu miegoties. Katrā ziņā papīri rokās nevienam netrīcētu. „Neguli,” kāds pačukstētu. „Lasi vēl. Ir interesanti.” Vai arī ļautu aizmigt un pačukstētu kādam citam: „Tagad tu kaut ko palasi”.

Beigās aizmigtu visi un no rīta pamostos laimīgi.