Kādu brīdi atpakaļejošā secībā lasīju to, ko rakstījusi murse . Tiku līdz jūlija sākumam. Un atcerējos, ka jau tajā laikā gribēju pateikt mursei, ka viņas rakstītais kaut kādā veidā ir dziedinošs. Lasi un topi dziedināts. No aukstuma un cilvēknīšanas.

Un kad viņa pēkšņi ņēma un pārsvītrojās, es kādu laiku bēdājos par to, ko neesmu viņai pateikusi. Par to sildīšanos viņas dienasgrāmatā. Vēl Saksnās kādu nakti par to domāju (jā, gadās, ka bezmiega naktīs, gaidot rīta gaismu, es sadomājos par cibiņiem). Gulēju tur kaut kādā pasaules malā un bēdājos, ka nekad, nekad nevarēšu viņai pateikt to, kas bija jāpasaka. Tāpēc tagad gribas visu teikt uzreiz. Katram gadījumam.

Jā, un tas šķiet nozīmē, ka man būtu jāsaka ne vienam vien cibiņam visādi mīļi vārdi. Bet es kaut kā kautrējos visiem tā uzreiz... Sākšu labāk pamazītiņām, un gan jau tad. Jūs tikai, lūdzu, nedzēsieties. Vai arī nedzēsieties uz mūžīgiem laikiem.  magnolia , piemēram. Citādi visādas lietas tā arī paliek nepateiktas. Žēl tomēr.