Svētdienas rītā sacepu pankūkas un uzvārīju cigoriņu kafiju. Sanāca tādas lauku brokastis. Vēdinot no virtuves laukā piepankūkoto gaisu, plaši atvēru virtuves logu un arī ārdurvis koridorā. Mājā ieplūda mikls, pēc dubļiem smaržojošs pavasara gaiss.
Visur pēc ziemas ir putekļi un pleķi, viss jātīra un jāberž, bet man tā īsti nav spēka. Es nezinu, kas tas ir. Tas nav nekāds pavasara nogurums, lai gan pavasaris šo dīvaino spēku izsīkumu pastiprina. Ir tā, it kā no manis pa pilienam vien zustu spēki. Jau ilgi. Varbūt pat gadiem ilgi. Es strādāju bez prieka, es neko tā īsti negribu, es stāvu un skatos, kā aizslīd laiks, kā dzīve ar mani slīd arvien uz priekšu, un viss ko varu darīt, ir stāvēt un skatīties. Pat radošās lietas prasa no manis milzīgu piespiešanos. Un tieši tas mani biedē. Agrāk tieši māksla bija tas, ko es varēju darīt pat tad, ja neko citu nespēju. Tagad ir grūti pat domāt par mākslu. Tas ir biedējoši, bet es arī nezinu, kā ar to tikt galā. Kāda tur māksla? Jau putekļi prasa tik daudz spēkus, ka brīžiem gribu padoties.
Ai, ko es te gaužos. Varbūt tas ir pilnmēness, kas mudina mani šo visu stāstīt.