Skola
Skola. Es skolu dažreiz redzu sapņos. Biežāk to skolu, kur mācījos pirmās četras klases - VĻKJS 30. gadadienas Rīgas 4. vidusskolu. Sapņos es staigāju pa skolas kāpnēm un gaiteņiem, un gan kāpnes, gan gaiteņi ir lielāki nekā tie ir patiesībā. Kāpnes ved augstāk debesīs un arī dziļāk pazemē, gaiteņi ir plati un gari, un durvis ved ne tikai uz klasēm, bibliotēku, ārsta kabinetu, skolotāju istabu vai ēdamzāli, bet arī uz pilnīgi citām telpām, kuras ar skolu nav nekādi saistītas. Dažkārt sapnī aiz kādām durvīm ir Rozentālskola vai Mākslas akadēmija, un tā nu es no vienas savas skolas ieeju citā. Sapņos es nekad neesmu bērns. Es esmu tāda kā tagad un es nemācos skolā.

Zīmīgi, ka skolas sapņos es bieži redzu arī skolas tualetes. Turklāt es nebūt nesapņoju, ka ietu turp nokārtoties. Sapņos tualete ir tāds kā labirinta tumšais, nekur nevedošais gals. Tualetei ir tikai vienas durvis. Ir arī logs - augstu virs pagalma. Logam ir palodze. Reiz skolas laikos (īstajā dzīvē ne sapnī) es klusītiņām palodzes vienā malā, maziem drukātiem burtiem ieskrāpēju vārdu KURMIS, un tā ir bijusi vienīgā reize, kad esmu uzdrīkstējusies apķēpāt publisko telpu. Sapņos es redzu tualetes logu un palodzi, un grīdas flīzes, kas savulaik pieredzējušas kā mēs, trešās vai ceturtās klases meitenes, bizēm un zirgastēm plīvojot lēkājam gumijas. Tualete nav tā jaukākā un piemērotākā vieta gumiju lēkāšanai, bet citur nedrīkstēja - gaiteņos gumiju lēkāšana bija uz stingrāko aizliegta. Gaitenī starpbrīžos bija jāstaigā pāros pa apli - uz vienu gaiteņa galu un tad atkal uz otru. No lielajiem bērniem bija īpaši dežuranti, kas ķēra nedisciplinētus starpbrīža kārtības traucētājus - tādus, kas skrēja vai kāvās - un lika tiem stāvēt gaiteņa vidū.

Skolā bija dažas vietas, kas šķita noslēpumainas un bīstamas. Viena no tām bija kāpņu pašā augšā, kur nevienam skolēnam nekādas vajadzības staigāt nebija. Kāpnes beidzās ar nelielu laukumiņu pie durvīm, par kurām neviens nezināja, kas aiz tām īsti atradās. Pa retam mēs redzējām, ka durvīs ieiet kāds saimniecības darbinieks. Bet baisa tā vieta šķita tādēļ, ka tur bija tukšums un klusums, un klīda nostāsti, ka reiz tur kāda meitene esot pakārusies vai kas tik pat šausmīgs noticis.
Arī sapņos skola šķiet mazliet biedējoša. Nē, ne jau skola pati. Drīzāk tās telpas, tas kā tās mainās, pieaug izmēros un tad atkal sarūk, tas, ka vis ir nepastāvīgs un nekad nevar būt drošs par to, kas notiks, ja atvērsies kādas durvis.

Zinu, ka sapņi un atmiņas ir maldīgas. Mana vecā skola ir pavisam citāda. Ja es tagad tur aizietu un izstaigātu tās kāpnes un gaiteņus un vecās klašu telpas, nekas neatbilstu tam, kā es to atceros vai vēl jo mazāk tam, kā redzu sapņos. Būtu skola kā skola. Parastas telpas.

Bet vienu gan es atceros no savas pirmās skolas - smaržu. Tā nekam nelīdzinās, tā nesmaržo ne telpas, ne cilvēki, ne grāmatas un burtnīcas, ne drēbes, ne ēdnīcas garaiņi. Tā smaržo pati skola. Un pašā sākumā, pirmajā klasē, dažas pirmās nedēļas es to smaržu jutu un es to ieelpoju dziļi katru reizi, kad ienācu skolā. Man tā smarža patika. Es biju liela, es gāju skolā, es biju skolniece, un mana skola smaržoja. Bet tad es pie smaržas pieradu un es to vairs nejutu. Tomēr dīvaini ir tas, ka iedomājoties par manām pirmajām dienām skolā, es uzreiz atceros, ka toreiz skola smaržoja tik īpaši un pacilājoši, un smarža bija pilna ar priekšnojautām un dzīves solījumiem.