Tas ir pilnīgs pizģec, kā esmu sevi nostrādinājusi. Šorīt ķermenis sāk likt manīt, ka tā rupināt vairs nav iespējams. Es knapi kustos. Ne, nekas nesāp. Tikai nogurums. Vēl nedēļa. Vēl viena nedēļa.

Varbūt nogurums uznāca arī tāpēc, ka uzzināju to, ka man būs jādala darbnīcas telpa ar vēl kādu. Un to nu es negribu. Drošo vien tā somu māksliniece būs ļoti jauka, bet es patiešām negribu būt darbnīcā kopā ar kādu svešu cilvēku. Es jau sāku galvā plānot, kā varētu strādāt, izmantojot savu istabu un darbnīcā tikai tā parādīties. Vēl es klusībā ceru, ka tā somiete būs tāda māksliniece, kas strādā tikai savā datorā un viņai to darbnīcu nevajadzēs. Vienīgi mani mierina, ka ar dažādiem somiem es līdz šim esmu ļoti labi sapratusies. Kā piemēram, mēs ar Kalli taču dzīvojām Pēterburgā vienā dzīvoklī un viss bija labi. Kalle ēda pelmeņus, es - salātus, kopā sadzērām krievu alu. Pilnīgi iespējams, ka beigās viss būs labi. Bet vienalga vilšanās sajūta par darbnīcu.

Eh, es tūlīt iedzeršu vēl kafiju un saņemšos.

Fuck. Fuck. Fuck.

Upd. Es esmu atradusi lielisku vārdu - rupināt. Domāts bija turpināt. Tā rupināt vairs nav iespējams. Lūk, patiešām. Tā rupināt vairs nav iepējams.