Tas noteikti nav prāta darbs krīzes laikā taisīt fotogrāfiju izstādi. Skaidrs, ka atpakaļceļa man vairs nav. Jātaisa un viss. Bet tik un tā man dažbrīd pilnīgi šermuļi skrien pa kauliem, iedomājoties, ka vajadzētu taču sākt pirkt kurināmo nākošajai ziemai, un mājā dažus logus vajag nomainīt un ielikt pāris telpās mazas krāsniņas papildus siltuma. Mīļais Dievs, bet es visu savu naudu gatavojos izprintēt lielformāta fotogrāfijās izstādei par mīlestību un bērnību.
Tādi neapdomīgi sienāži kā es stūrē šo valsti pilnīgā purvā. Ar prātu es saprotu, ka vajadzētu piezvanīt uz muzeju un pateikt, ka nebūs nekāda izstāde, bet iztēle tikmēr turpina radīt jaunus tēlus un tie prasīties prasās tikt palaisti dzīvē.

Un vēl es šodien iegāju Arsenālā apskatīties Eglīti un Laganovski, un Eglīša izstāde ir vislabākais, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Tik smalki, jūtīgi un stipri darbi. Viss kopā - gleznas, objekti, telpa, gaismas - veido veselu pasauli, kur viss ir pabeigts un pārdomāts, un reizē arī atstāta brīvība katram pašam domāt līdzi un just. Ļoti emocionāli tas viss kopā izskatās. Pilnīgi gribētos aplaudēt. Bet vēl labāk ir klusumā pabūt kopā ar gleznām kādu brīdi, rūpīgi izpētīt, pasēdēt uz soliņiem zāles vidū. Vienkārši būt tajā izstādē kādu laiku. Kā pie kāda cilvēka ciemos.

Par Laganovski... Auksta kā ledus tā izstāde. Kontrastā ar Eglīti vispār nekur sirds nepieķeras. Jā, es zinu, ka tas viss ir konceptuāli, bet nu vienalga arī mans prāts īsti negribēja nekur aizķerties. Ja nu vien pie Šekspīra tekstiem, kas visi uz vienas lielas lapas izprintēti ar vismazākā izmēra fontiem. Un Šekspīra telefonu grāmata arī vēl varētu būt. Šos darbus pamanīju, citiem acis skrēja pāri un piestāt apskatīties tuvāk īsti negribējās.

Un tagad man jāsasprindzinās atkal un jāķeras klāt fotogrāfijām. Tā izstāde tomēr jauztaisa. Lai maksā, ko maksādama.