Sestdienas vakars pirms muzeju nakts
Nupat uzkrāmēju darbnīcās kluso dabu. Saprotiet, tādu īstu kluso dabu - sārts, pelēks, bēšīgs, okerīgs. Un centrā zila stikla pudele. Divi sīpoli. Fonā veca, apputējusi mandolīna. Es gleznošu īstu kluso dabu. Kās skolā, kā akadēmija.
Es sen nebiju jutusi tādu prieku un baudu kā tagad, kārtojot priekšmetus klusajai dabai. Pilnīgi tā, ka rokas trīc no laimes. Es vēl nezinu, kas no tā visa sanāks gleznā, bet man tā gribas uzgleznot kluso dabu. Bez nekādiem zemtekstiem un koncepcijām. Tikai tāpēc, ka skaistas krāsas. Un smuki bļiki uz zilās pudeles sāna.

Pilnīgi neoficiāli divas manas jaunākās bildes šonakt piedalās privātā izstādē par godu muzeju naktij. Tā nu mans "Vienacainā kaķa portrets" un "Baltais krekls" ir padoti publikai.

Vēl man pa kaklu pa galvu jātaisa fotogrāfiju izstāde. Tā gan būs ļoti konceptuāla. Esmu baigi nobijusies, kā viss sanāks, jo tā būs ļoti personīga izstāde.

Un pēc tam jau būs vasara un es braukšu uz Pēterburgu un Ameriku, un taisīšu citādu mākslu. Nekādas klusās dabas. Būvēšu un konstruēšu objektus. Neskatoties uz to, ka visu laiku kaut ko daru mākslas jomā, tik un tā īsti nejūtos kā māksliniece. Manuprāt mākslinieks caurām dienām dzīvo pa savu darbnīcu un mālē bildes. Vasarā iet laukā un mālē plenērā. Neko citu es vēl arvien nespēju pieņemt kā īsa mākslinieka identitātei piederošu. Kaut arī mani ļoti interesē laikmetīgā māksla, arī visādi tur video un performances, un brīžiem tas, ko es daru, arī tuvojas laikmetīgās mākslas lauciņam. Tik un tā - manā galvā un sirdī dzīvo nerimstošas ilgas būt īstam māksliniekam, kas darbnīcā uzliek riktīgu kluso dabu un tad mālē, papīpē, papīpē, mālē atkal.

Iespējams, ka mans mēģinājums teju desmit gadus pēc mākslas akadēmijas pabeigšanas uzgleznot vienu normālu kluso dabu, ir tuvošanās manam sirds sapnim - būt par mākslinieku.