cibas dzīve
Patiešām nezinu, ko tādu šodien uzrakastīt lai jums būtu interesanti. Esmu tāds cibiņš, kas daudz raksta par saviem domu procesiem un vēl arī par laika apstākļiem. Mani vairāk lasa (spiežot pēc komentāriem) sievietes kā vīrieši. Es vēlētos būt interesanta arī cibas puišiem. Protams.

Es nerakstu par seksu, hokeju, ēst gatavošanu.

Man ļoti patīk rakstīt, kad ceļoju.

Grūtos un bēdīgos laikos es cibā neko nevaru uzrakstīt. Ciba ir man ir prieka vieta, nevis bēdu leja. Kaut arī dažkārt esmu šeit ierakstījusi kaut ko, cerot uz pažēlošanu.

Vissatraucošākais notikums visā manā cibas dzīvē, ir diena, kad Dienasgrāmata mani virtuāli izglāba no telpas, kurai pēkšņi nedarbojās durvju rokturis. Biju iesprūdusi istabā, kurā bija dators un internets. Trešajā stāvā, tātad arī pa logu laukā tikt nevarēju. Dienasgrāmata man izstāstīja, kā ar tādiem instrumentiem kā šķēres, lineāls, vēl kādi nebūt kancelejas piederumi atmūķēt durvis. Tā es tiku brīvībā. Nezinu, ko būtu bez cibas darījusi.

Man patīk cibiņi, kas raksta regulāri, saturīgi, visai atklāti par sevi un savu dzīvi. Patīk gan sadzīviskie cibiņi, gan tādi, kas spriež par augstām lietām. Ka tikai būtu no sirds un par sevi.

Es vēl arvien atceros tos laikus, kad te spoži un aizraujoši rakstīja maya, anonymous, aptieka, skuka arī toreiz daudz rakstīja. Mani cibas dievi. Kā es viņus lasīju, kā kautrējos pati rakstīt, jo likās necienīgi skribelēt kaut ko šajā svētajā vietā, kur tādi brīnišķīgi teksti tiek radīti. Oi, jaunība...

Īstajā dzīvē es rakstu piezīmes līniju kladē. Rakstu līdzīgi kā cibā, tikai drošāk. Un vairāk.