Mani vienlaicīgi ir skāris lielais pavasara nogurums un garīga atmošanās. Gars mudina visu ko jaunu uzsākt, bet ķermenis vēlas daudz gulēt un visādi atpūsties.
Vēlos doties uz priekšu, sakārtot vecos krāmus, izmēzt kaktus un sākt dzīvot savu brīnišķīgo dzīvi šajā jaunā pavasarī, bet visa mana uz priekšu steigšanās apstājas pēcpusdienā, tā apmēram ap trijiem, kad ķermenis prasa miegu, mieru un atpūšanos. Vakaros gulēt eju arvien agrāk. Nu jau pat vairs Panorāmai beigas nevaru sagaidīt, atstāju ziņu skatīšanos pusratā un eju mazgāt zobus un lasīt pirmsmiega pasakas. Desmitos guļu laimīgā miegā. Mostos ap septiņiem un metos iekšā dzīvē, bet miegainība nelaiž mani vaļā. Un tad jau atkal ir trīs pēcpusdienā, es dzeru kādu piekto kafiju šajā dienā, galva sāp, bet es tik daudz vēlos izdarīt, man beidzot ir plāni un idejas, es gribu dzīvot ne gulēt. Mosties, mans ķermeni, ir pavasaris. Tagad mosties!