Vasara mašīnā
Nav tikai atmiņas un skumjas vien. Ir vasara, ir saulaini rīti, gaiši vakari, ir daudz prieka. Daudzi no maniem šīs vasaras laimīgajiem brīžiem ir saistīti ar braukšanu mašīnā. Man tik ļoti patīk tā brīvība. Kaut ko sadomāju, iesēžos mašīnā un braucu. Viena pati. Un apstājos, kad pati vēlos. Apstājos, lai apskatītos rapšu laukus vai upi, vai miglu. Piestāju ceļmalas krodziņā un lēnām dzeru kafiju. Vai arī nepiestāju nekur.
Vakar vakarā bija viens tāds laimīgais mirklis, braucot no Talsiem. Saule rietēja, mākoņi iekrāsojās oranži un lillā, ceļš tukšs, vakars bija silts un rāms, un es braucu cauri mežiem, cauri tumši zaļajam un tumši zilajam uz to pusi, kur debesis gaiši zilas un dzeltenas. Mani tik ļoti apbur tā sajūta, ka es esmu pa vidu starp kaut kādām vietām, es dodos no viena punkta uz otru, un viss laiks un ceļš pa vidu starp šīm divām vietām ir manējais.
Tagad man nemitīgi gribas kaut kur doties. Būt ceļā. Ceļot. Braukt, apstāties, braukt. Braukšana ir mans šīs vasaras prieks.