Sēžu te un gaidu veterinārārstu. Sunim slikti. Izārstēt nevar, var tikai dot pretsāpju zāles. Audzējs. Sunim ir divpadsmit gadi, un tas ir cienījams suņa vecums, bet man vienmēr ir licies, ka suņi un kaķi dzīvo pārāk īsus mūžus. Viņi aiziet pārāk ātri.
Vēls jau ir, nezinu vai ārsts tiešām atbrauks, solīja būt pēc vienpadsmitiem. Šausmīgi, šausmīgi žēl suņa. Viņa uzticīgi staigā man visur līdzi, bet viņai tagad ir grūti paiet, kāja sāp, pa trepēm īsti nevar uzkāpt. Bet acis viņai tāds pašas kā vienmēr. Milzīgas, apaļas, brūnas. Labas. Draudzīgas. Silts purniņš, mīksta spalva, lielas, mīkstas ausis. Sajūta, ka viņu visu saprot. Arī tagad. Nē, varbūt tomēr viņa nesaprot, ka laika viņai palicis maz. Dažas nedēļas, varbūt daži mēneši labākajā gadījumā.

Rudens un lietus, un krusa, un aukstums. Tā visa ir pasaules kārtība, es zinu. Tā jābūt. Rīt man ir dzimšanas diena. 32 gadi. Tāda nu ir tā pasaules kārtība.