Sakrāmēju vasaras mantas un devos projām no mājas ar verandu. Sajuta ir tāda it kā man pakaļ dzītos ziema. Palēnām jāsāk saritināties sevī, jāgaida rudens. Šorīt sēdēju verandā un skatījos, kā ļoti augstu debesīs lidinās stārķis. Droši vien kāds no jaunajiem, kas vēl pārbauda spēkus lielajai projām lidošanai. Ligzdā stārķu vairs nav. Tūlīt viņi visi aizlidos. Un tad būs atkal visa tā lielā gaidīšana un ilgošanās, domāšana par vasaru, dzīvošana saritinoties un sildoties.
Lielās vasaras beigu skumjas.
Bet citādi ir labi. Starp vasaru un rudeni pa vidu vēl jābūt tālajam ceļojumam. Biļetes man jau ir. Tokija izklausās kaut kā nereāli. Bet ir cilvēki, kas tur pat ir bijuši, tad jau būs jātic, ka tāda vieta patiešām eksistē. Man tas vārds izsauc kaut kādas nekonkrētas asociācijas - mirdzošas gaismiņas tumsā, kaut kas tumši zils ar spoži sarkaniem spīdumiņiem. Un mazliet bail, kā es tur kaut ko sapratīšu. Kā teiktu mans tētis - kā tu sapratīsi, kas uz tablo rakstīts?
Iespējams, ka nesapratīšu. Bet šausmīgi gribas laisties tajā ceļojumā. Pretēji visiem gājputnu ceļiem. Uz to pusi, kur es neko nepazīstu.