Maigums
Dienasgrāmatas tēma par apskāvieniem mani šorīt kaut kā ļoti uzrunāja. Tāpēc, ka manī ir sakrājies tik daudz maiguma un nav īsti, kur to likt. Saprotiet, mums te laboratorijā ir tik ļoti pievilcīgi puiši, ka tas maigums kaut kā pats no sevis krājas. Un man gribētos apskauties ar kādiem trim. Ar katru savādāk. Bet mēs, protams, esam atturīgi un pieklājīgi, un maigumu pārnesam savos laboratorijas darbos un atļaujamies atklāt vien sīkās ikdienišķās darbībās.
"Gribi kafiju?"
un
"Vai pasniegt tev salātus?"
un
"Tu biji šorīt peldēties?"
un
"Es varētu tev vēlāk palīdzēt ar to zāģēšanu, ja vēlies."
un
vēl jau ir sarunas un sēdēšana blakus pie pusdienu galda, un kopīga filmu skatīšanās vakarā. Un tāds siltums strāvo pa vidu, varbūt pat īsta apskaušanās nebūtu tik silta un cieša.
Bet viens no tiem puišiem, kas manī izprovocē tik daudz maiguma, vakar vakarā man uz rokas ar tintes pildspalvu uzzīmēja pirātu tetovējumu. Ar miroņgalvu un dunci, un enkuru un sirdi. Nu, jūs jau zinat, cik tā ir kņudinoša sajūta, ja kāds zīmē tev kaut ko uz ādas. Tajā vietā virs plaukstas locītavas, kur āda ir maiga un caurspīdīga, mazāk iedegusi. Tā vieta, kur neprātīgie griež sev vēnas. Lūk, un šajā vietā man tagad ir zīmējums, kas šorīt jau izskatās mazliet bālāks. Sirds tāda padzisusi. Toties izskatās vēl maigāka.