Liesmas lodītes - draugu spēks

Šrilankā ir maizes tuktuki. Gan lielās pilsētās, gan ciemos un tālu laukos. Pa ceļiem un neceļiem tie izvadā klaipus un bulciņas rītos un vakaros. Un, lai cilvēki zinātu, ka viņi brauc, ka jāmeklē rokā pāris rūpijas un jāstājas ceļa malā, tiem tuktukiem ir skaļruņi, kuros skan tātā tātā tā tā tā - Bēthovena Elīzai. Diezgan sirreāli. Vaicāju vietējiem, kas tur skan. Viņi nezina. Bet kāds taču to izdomāja. Kādam tas bija svarīgi. Lai visā Šrilankā no rītiem un vakaros kopā ar maizi atbrauktu Bēthovens.

UPD
Izrādās nevienam tas nelikās svarīgi. MI atbild - Kad 2000. gadu sākumā Šrilankā strauji izplatījās tuk-tuki un pirmie mobilie tālruņi, maiznieki sāka izmantot trīsriteņus, lai pārdotu preces tālākajos ciematos un pilsētu rajonos. Lai pievilinātu pircējus (līdzīgi kā saldējuma mašīnas Rietumos), šoferi pieslēdza savus mobilos tālruņus pie skaļruņiem. Tajā laikā viena no visbiežāk sastopamajām un populārākajām iepriekš iestatītajām polifoniskajām zvanu melodijām (ringtoņiem) telefonos bija tieši Bēthovena "Elīzai". Melodija tik ļoti iegājās cilvēku apziņā, ka tā kļuva par universālu maizes simbolu visā valstī. Šrilankā šīs skaņas dzirdēšana nozīmē tikai vienu – klāt ir silts Roast Paan (plakanā maize) vai saldās Kimbula Banis (krokodilformas maizītes)

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

Šodien nepamodīšos no murgiem, jo joprojām neguļu. Veicu sliktu finansiālu lēmumu, pasūtīju lepnas brokastis par atlikto nodokļu naudu. Es nevarēju tā nerīkoties, vietu sauc kā manu kaķi un tur bija pankūkas! Man nav piena un olu, iespējams, arī miltu. Ja es varētu aiziet uz veikalu, es aizietu. Nu, es varu, bet nu nē, nevaru. Pankūku dēļ es varu veikt sliktāko izvēli. Draudzenei šobrīd ir paģiras no visa uz zemeslodes, tad arī es drīkstu pasūtīt pankūkas. Tad karsti, tad auksti. Šorīt putniņi čivina tā, kā čivināja Austrijā. Tik saldi gulēšu. Ar pilnu vēderu pankūku par nodokļu naudu. Trūkst vien tā, ka sāktu gāzt lietus. Varbūt šovakar pamodīšos no sapņa?

instagrams savu sākotnējo esenci - jeb tās publikācijas sev lapā - ir pazaudējis pilnībā. Kopš viņi ieviesa to bezgalīgo lenti, kuru nevar izskrullēt un kura ir pilnībā sajaukta ar visu iespējamo pasaules sūdu, tur principā ir ļoti grūti jebkam sekot līdzi. Es gaidu, kad ES viņiem uzliks visus iespējamos sodus, jo šis ir vienkārši skumji.

Nepiepildīta diena. Neliels stress. Šodien biju plānojusi būt vesela. Es neesmu. Esmu sadzirdējusi dzīvokļa skaņas, kādas līdz šim nebiju atklājusi. Ar savu nomodu pavadu kaimiņu, kurš pirmais no iekšpagalma kaut kur brauc. Kādu rītu gaisma krita savdabīgi līdzīgi kā gadiem atpakaļ, Liepājas dzīvoklī uz Veidenbauma ielas. Man ir iepaticies klusums un spēlītes. Elektriskais sildītājs un kamīna skaņas. Gaita ir nepiespiesti lēnāka. Ceru pietiekami uzsūkt mieru un būt iztukšota, lai atgriežoties pasaulē varētu uzsūkt vairāk nekā iepriekš. Tad gribu visu ar sparu. Biju izgājusi ārā, tur smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Pieteicos kādam negaidītam pasākumam, negaidītā atrašanās vietā. Man vajag noskatīties vēl kādu filmu, grāmatu vairs neceru iesākt. Jūtos pārgurusi no nekā. Miegs ir salds, bet pamostos no murgiem. Ļoti pietrūkst ejošas pēdējo ierakstu sadaļas cibā

uztaisīju jaunu visionboard, jo viss tagad ir baigi mainījies un tajā ir tādas lietas kā daba, harmonija, lasīšana, mājas, joga, brīvība, dzejošana, dejošana, spellcrafts, (u. c. slepenie, ja) bet tajā nav glezniecības. nezinu. vnk neceļas roka to tur ielikt. laikam dēļ tā, ka sāku to apgūt nopietni? un tas tagad man asociējas ar kaut ko, ko vajag un kam ir grafiks, kas ir strikts un nopietns, ne vairs instinktīva impulsa izlāde, spēle vai improvizācija. es pat to nedaru ārpus uzdevumiem. man šitas nepatīk. es jau zināju, ka tā būs.

Viens naktī pēc svētdienas. Godīgi sakot, nezinu ko tagad darīt. Varētu iet dzert vīnu, ja būtu kur. Bet I gnjau beidzies un pārējie laikam guļ. Neaizmigšu vēl vismaz divas stundas.

Hello, September, nav jau ļoti grūti noteikt, kura ir mana ciba, vai ne.
Yr Dragon Tiger, pls, do not be warned, be natural.

nevaru aizmigt, jo domāju par visu to, kam nepiekrītu

Man shodien bijaa pirmaa driving lesson dziivee. Lai arii pati mashiina ar visiem klokjiishiem shkjiet logjiska un patiikama un kinda viegla, satiksme un paarvietoshanaas satiksmes telpaa man shkjiet pagaidaam kaut kas immenseley impossible! Taa ir tik uncanny novel sajuuta, buut iemiesotai metaala kastee, kas ne juut ne iisti redz savu apkaartni, ja atskaita mazu lodzinju un savaadus spoguliishus, un tad meegjinaat ar sho situaaciju paarvietoties laiktelpaa, nevienu neaizskarot.

Jau pie pirmaa pagrieziena, es kaut kaa izdomaaju, ka griezhos pa leenu un uzdevu gaazi un gandriiz ietriecos noparkotaa mashiinaa, jo vienkaarshi bija sajuuta ka griezhos par leenu un kaut kur aizsliideeshu projaam.

Mans instruktors ir Sayeds kursh 90.os ir dziivojis Somijaa, sajuusminoties par taas vasaraam, kuram ir 5 beerni un kursh bija bezgaliigi laipns, pacietiigs, logjisks un optimistisks.

Ja es actually kaut kaadaa transcendentaalaa veiksmee iemaaciishos braukt, tad i think:

1) i will finally feel like an adult
2) my apocalypse prep will be 50% done

Viņš pat nenojauta, ka Aizliegtais Auglis, ko viņa bija iepriekšējā dienā sagādājusi, būs tik salds.

Rapuncele izlaida savus matus, un skaistais, tumšmatainais princis iekāpa pa balkonu. Viņš neiekrita ērkšķos, jo Rapuncele bija izvēlējusies balkonu uz mauriņa pusi, tur nebija ērkšķu, viņš vispār nenokrita, līdz tika iegrūsts pēļos un izģērbts.

Awaiting continuation...

līdz šim manas vienīgās personīgās atmiņas saistībā ar Skyforger bija no kkāda 2000. gada, kad Kabatā notika viņu albuma prezentācija un mēs (es neatceros, kas tie "mēs" bijām) sēdējām uz Peldu ielas apmales un dzērām. koncerts mums nekādā ziņā neinteresēja, bet tur bija tusiņš un pilns ar cilvēkiem - tikpat piedzērušiem kā mums.
kopš vakardienas manām, ar Skyforger saistītajām atmiņām ir piepulcējies tas, ka ar Līgām pH3 iesildījām viņu soldoutu Kokaru zālē.
gāja labi. tā kā K Grab-ēja Berlīnē, viņa vietā spēlēja Dāvis - mums bija veseli 4 mēģi, no kuriem 2 bez situminstrumentālista. bija interesanti, jo, lai gan Dāvis kopumā spēlēja to pašu, ko K, viņš ir liriskāks, citur liek uzsvarus un galu galā arī pedāļi pavisam citi.
kad spēlēja Skyforger, ārā pie ieejas kurzemnieks "ar plašu sirdi" (to viņš pats teica), kurš esot gaismojis Skyforger Zvērā, iedeva man 10 EUR, jo gribot atbalstīt vietējos māksliniekus - Līgu uzstāšanos gan viņš bija nokavējis. vēl viņš gribēja mani iepazīstināt ar Kapli, jo Līgām esot jāspēlē Zvērā.
+joprojām nebeidzu būt amazed kāds tīrradnis ir Guntis.

AKDIEVS KĀ MAN IR APRIEBIES LIETUS!!!!!

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

Vārds tam piebesīšanās paveidam, kurš rodas no savas jomas pārzināšanas un frustrācijas, kad citi to nepārzin un ir jāskaidro pašam tik pašsaprotamais.
Piemērs - ko nozīmē iesūtīt labas izšķirtspējas attēlus drukai.
Vai arī - kā pacients var nezināt pats savas diagnozes medicīniskās iesaukas un parakstīto medikamentu nosaukumus.
Vai arī…

pamanīju vienu cibas strīdu, kurš man šķita pietiekami interesants, lai par to izveidotu ierakstu. runa ir par goldie un ulvs (zem viņa ieraksta 'mana ciba in a nutshell')

goldie principā diezgan precīzi pateica to, ko es personīgi domāju. protams, reizē arī katrs cilvēks raksta savā cibā kā vien vēlas - more power to you and everyone, un tas ir labi, ka mums ir tāda iespēja, jo tas pasauli padara maķenīt interesantāku.

labi ir arī tas, ka mēs varam izteikt savas domas par citu rakstīto, ja ir tāda vēlme un te nu man jāsaka, ka, piemēram: "Ekspektāciju signālu refrakcijas konstanti bombardē smadzenes un noārda jebkāda veida stabilitāti." man neizskatās pēc mēģinājuma lietot precīzu valodu, bet gan, gluži otrādi - tas ir veids kādā samērā vienkāršu domu ar valodas palīdzību samuhļīt un padarīt pēc iespējas mazāk pieejamu. un priekšstats kāds no tā rodas (personīgi manas domas, es varbūt kļūdos), ir, ka te mērķis ir pavisam cits - demonstrēt filozofisku dziļumu, bet teksts dvašo nevis pēc gudrības, bet gan pēc diezgan neveikla, performatīva mēģinājuma izklausīties gudram.

man nav alerģijas pret svešvārdiem, es mēdzu lasīt dažāda veida literatūru un man šķiet, ka laba valoda ir saprotama un organiska - tas ir tā, ka lasot tu intuitīvi jūti, kā autora domas plūst, ko viņš mēģina pateikt un kā šajā plūdumā viss saskanīgi 'iederas'.

kā vēl viens apstiprinājums šādas ne-organiskas (saukšu to tā) valodas lietojuma motīviem, manuprāt, ir arī ulvs pēdējais komentārs tajā diskusijā - pēkšņi sākt skaidrot, kas ir epistemoloģija un - kas ētika. diskusijas kontekstā pēc tā nav pilnīgi nekādas vajadzības, tas atkal izskatās kā neveikls mēģinājums performēt filozofu.

biju dārzā pēc riekstiem, savācu arī puķes un ābolus altārim.
zālē gulēja Mazais stirna ar savu ģimenīti. jau jutu, ka kāds uz mani skatās. trīs galvas pacēlušās no zāles. divi aizspurdza, bet viens mazais palika un ziņkārīgi mani vēroja. varbūt tas bija tieši Mazais stirna (jo viņu no viņa dvīņa neatšķiru) un varbūt viņš atceras, kā maijā viņu tikko piedzimušu nesu uz mežu, kā kvieca un spirinājās kā nazicuuka.

sapņoju, kā pārvēršos par jaunu stirnu. kā stirna nāk pie loga. kā stirnu bars dipina kājas. un smiltsērkšķu ķekaru. arī to vienu noplūcu.

Njā, nu, reāli manam radiniekam kājā ir metāla stienis un pilns ar skrūvēm, slimajam dzejniekam ir izņemts muskulis. Mans radinieks jau pēc mēneša labo auto un skraida apkārt, slimais dzejnieks vēl joprojām tiek apkalpots kā ķēniņš. Kaut kas tur reāli nav tīrs. Viņš kustas lēnāk nekā gliemezis, bet ir diezgan fiziski attīstīts. Un kāpēc lai gandrīz aklam cilvēkam būtu krāsaini, detalizēti tetovējumi un krekli?