Liesmas lodītes - draugu spēks

pamodos - lietus pilienu pakšķēšana uz palodzes.
šodien gribu kaut kur doties, doties lietus pastaigā un dažādu iestāžu apstaigāšanā.
bet vispār nezinu, ko darīt ar savu dienu.

Manuprāt, viens slimais dzejnieks reāli izliekas, jo man viens radinieks ar lauztu kāju pārvietojas 5reiz ātrāk nekā šis slimais ar sadzijušu rētu.
Toties viņam visu dod bez maksas, pienes, bučo tupeles.
Un kam viņam tik detalizēti tetovējumi, ja viņš neredz?
Krekliņu izvēle arī ir diezgan vizuāli detalizēta.

Šodiena galīgi nebija piepildīta. Vienīgi tīrs dzīvoklis un tīra, mitrināta es. Pa šodienu neveicās kārtīs vairāk nekā pa visām šīm dienām kopā. Nupat aptuveni stundu cīnījos ar kādu vectētiņu. Teicu sev, ka drīkstu iet gulēt tikai uz uzvaras nots. Viņš pazuda. Palamājos un pakliedzu. Tad uzvarēju divus kungus. Tagad gan jāiet gulēt.

Ja jau neveicās kārtīs, varbūt mana lielā mīla ir kaut kur tepat... Kā tad! Šodiena solās būt tik pat, ja ne vairāk, nepiepildīta. Pamodīšos gan jau uz vakarpusi. Tas nolādētais vectētiņš... Lai viņam jauka diena, bet silts spilvens. Viņam tāpat gan jau patīk silti spilveni.

eju vēlu gulēt atkal,vēlētos kaut vismaz kaut ko interesantu būtu darījis, nevis skumji skatījies ss sludinājumus un citu sūdu

varbūt gribētos izvākties, bet mani ļoti neapmierina cenas apkārt. Par ziemas pašiem aukstākajiem mēnešiem maksāju max 220€ kopā. Par visu dzīvokli tad 440€ būtu, bet parasti ir mazāk. Dalam uz pusēm. Kur vēl vispār būs tik lēti un tā, lai man būtu vieta ar visām manām grāmatām un vēlams lkm bez mēbelēm, jo tās gan es labprāt savas. (veļasmašīnu un virtuvi gan vajag).

vai man vienīgajam nestrādā pēdējo ierakstu sadaļa šajā lapā? vairs nevaru pētīt, ar ko nodarbojas shizoposteri. Tur viss tukšs, tikai caur statistiku kaut ko var apskatīt

vajadzētu sākt veselīgi gatavot utt un vispār daudzveidīgāk ēst, bet man ir grūti izdomāt ko un saņemties un nja, kāpēc ēdiens ir tāds stragls.

pastaigājos centrā ļoti lēni un gaisā bija jūtams rudenīgi cildens virmojošs gaiss.
bet to visu nomaskēja vnk pretīgs gaismas piesārņojums. aizvien vairāk ir vēsu, spožu un vienkārši kaitinošu gaismu - ne tikai laternās, bet arī dažādās iestādēs.. nemaz nerunāšu par tiem atbaidošajiem reklāmu stendiem.
pf...visi aizmirsuši par ambianci.

Es laikam iedzeršu nervu zāles, piedodiet, atvainojiet.

Feelings... They exist.
The worst is to cope with them.
I have forgotten how.
But I try.
See? The heart, it beats.

Secināju, ka tad, kad divi cilvēki viens otru iepazīst ļoti tuvu, tad viņi sāk viens pēc otra izskatīties.
Piemēram, ja mani iepazīst ļoti tuvu, var izskatīties pēc cilvēka, kurš nupat iznācis no vētras - mati plīvo pa visu seju, apģērbs lāga neturas uz ķermeņa, pilnīgi bail paliek.

Šodien nez kāpēc aizskatījos kaut kādam čalim paurī, bet nevarēju saprast, kas tas bija, pati nobijos. Ko viņš varētu tur slēpt? Pēc tam paskatījos vēlreiz, pamanīju uz kakla tetovējumu - pūķis. Biedējoši melnas acis. Tas tev nav kaut kāds parastais ielas gang, tas ir kaut kāds elements. Kāds? Labs jautājums.
Bija arī vecis ar milzu vēderu, viņš dzīvo tā - es eju pa dzīvi ar savu vēderu pa priekšu.
Tad vēl vietējais ar hidden agenda uz mani, ko viņš vēlas, es tiešām nezinu. Pēc incidenta lapenē pieslējās mūsu baram, savācu telefona numuru, mēģināju noskaidrot, kādēļ. Tagad šis spēlē kaut kādu spēli un mēģina mani iesaistīt. Kļūst aizvien jautrāk. Nu jau sagroza faktus un stāsta, ka es esot nepieaugusi.

📡

ja nerunājam par fizisko ķermeni, bet par interesēm, ieradumiem, temperamentu utml, tad tie starp dzimumiem atrodas tādos kā klasteros un tur ir pietiekami daudz pārklājumu.

te vēlos pieminēt vienu lietu, kura atrodas, manuprāt, gandrīz eksluzīvi vīriešu klasterī - nesaku, ka neviena sieviete nekad to nav darījusi, protams, gan jau kādas kaut kur ir un dara. tas par ko es runāju ir... (klusumu zālē): power scaling!

tas ir īpašs fenomens. man tiešām nekad nav nācies novērot, ka sievietes varētu diennaktīm strīdēties, kurš izdomātais tēls ir stiprāks: stiprāks no šada rakursa, bet vājāks atkal no šāda, bet kādreiz bija ar šādu spēju un vēlāk attīstīja šādu un, ja runa ir par viņa pilno potenciālu, tad tas ir daudz lielāks, jo līdz šim viņš ir tikai - TIKAI - pielietojis kādus 30% no tā ko viņš EKŠELĪ var. vai arī - šim ir lielāka precizitāte un sadarbošanās, bet šis atkal sucks when it comes 1:1. and it goes on and on and on and oooon. [es šo fenomenu nekādi nenosodu, pieminu to tikai tāpēc, ka man tas šķiet diezgan neraksturīgs sievietēm]

prasīt, lai mani soda - gluži nē, bet drosme būt sev man šķiet ļoti laba un iedvesmojoša lieta, kuru es arī vēlētos vairāk. tikai, kā jau ar visu, tur ir jāuzmanās neiekrist galējībās. viens ir sekot savai sirdij, bet kas cits - sākt ripot grāvī, tāpēc citi cilvēki - īpaši tie, kuri mums ir nozīmīgi un kurus mēs augstu vērtējam, reizēm ir labs indikators tam vai mēs attīstāmies vai ejam sviestā. reizēm viņi var kļūdīties, protams un reizēm vari kļūdīties tu pats, bet - lielās līnijās viņi ir kā rāmji, kuri ir vajadzīgi. varbūt to varētu ekstrapolēt arī uz visu sabiedrību kopumā - ideālā variantā jā, bet diemžēl vēsture rāda, ka arī liela daļa sabiedrības var vai nu saiet sviestā vai arī būt ļoti inerti citreiz pat pret visnegantāko sviestu.

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

sjis rīts
https://www.facebook.com/share/r/1K3Crtr3ro/

bet sapnī nodūru maiju
lēniem dziļiem dūrieniem

Gribēju tikai pateikt, ka es patiesībā atkopjos no hroniskas slimības.
Tešu kā vecs kleperis.
Drīz viss būs iztīrījies.
Mistika, bet ir labāk.
Es atteicos no bezrecepšu zālēm pēc zibens spēriena.

divas man vismazāk mīļās spēles ir "kur ir mans telefons?" un "kur ir otra zeķe?". diezgan ātri apnīk, teikšu godīgi. pusaudža gados es ļoti daudz spēlēju "kur ir manas atslēgas", tik daudz, ka biju ar to reāli novedusi gan sevi, gan savas ģimenes locekļus. vienbrīd man pat bija breloks, kurš reāģēja uz skaņu - ja tu istabā nobļaujies, tas sāk pīkstēt. vēlāk gan šo izklaidi izbeidzu pilnībā. tagad šo spēli sāka spēlēt mans bērns, bet - tā kā man tajā ir tik liela pieredze, varēju dot vadlīnijas kā no tās izvairīties un, iespējams, ka daļēji tāpēc un daļēji arī tāpēc, ka viņa galu galā neesmu es - viņa to spēlē ievērojami mazāk, nekā es tai vecumā.

kas attiecas uz ieraksta sākumā minēto rotaļu, m tādas nespēlē, bet viņš vienmēr atrod to, ko es pazaudēju, pie tam diezgan ātri. kā viņš to spēj man nav līdz galam skaidrs.

atcerējos vēl, ka vienai manai paziņai bija stāsts par citu spēli, kas saucās "kur ir manas zeķbikses" un zeķbikses viņai, ejot pa ielu, sāka slīdēt laukā no vienas kājas garajām biksēm.