Pēc desmit dienām būs divi mēneši, kopš esam uz riteņiem un prom no Blenheimas hosteļa. Ja neskaita tās divas naktis Kaikouras viesu namā pa ziemassvētkiem, tad visu laiku guļam mašīnā. Brauc, kur acis rāda, guli, kur vislabāk patīk. Izmaksā tik, cik benzīns. Aprēķns tam visam apakšā vienkāršs: mums diviem lētākais hostelis nedēļā izmaksā ~250nzd. Auto iegādājos par 1,4, resp., no sestās nedēļas reāli sākam iekrāt naudu lielākos apjomos, ja ņem vērā tikai mitināšanās izmaksas. Protams, tam ir arī nepraktiskā puse (duša, drēbju skapis, virtuve utt.). Kad bijām uz riteņiem un ceļojām, tad laiku neskaitījām un šeptējāmies pa auto miera vējos bēdu nezinādami, mazā gāzes plīts, pilns trauku komplekts pagādāts un gatavo kaut jēra cepeti (sīpolklopsis gan paliek mans favorīts!), upe lielisks plunčājs un publiskajos baseinos teicama duša. Tagad gan, kad abi strādājam, tad mašīnā tikai čučēt. I darbā var dušā ieiet, makkartonā internetus izlasīt, i pie ķīnieša lādzīgi paēst. Ja tā prātīgi apkārt paskatās, tad par ēšanu aiziet tikai pavisam nedaudz vairāk nekā pašam gatavojot.

Bet visādi citādi, cilvēks ir pielāgoties spējīgs radījums, gulēs arī kājām gaisā.

Šķiet, jau trešajā dienā pēc auto iegādes, notonēju logus. Lielāks praivasijs, tā teikt.

Kā jau rakstīju - brauc, kur gribi, čuči - kur izvēlējies. Dunedina.

Horvāts, protams, nosaka ceļu. Te kāpienā uz Pudiņa kori.

Princips tas pats - kaut pasaules malā, bet normālā deķī. Kaut kur aiz Hamnerspringsas.

Var uzbraukt arī uz ezera. Pēc kartes ūdens un cope, realitātē tikai sievas apavi.