Patiesībā, to, ko es tagad mēģināšu sarakstīt vienā rakstā, vajadzēja rakstīt ik pa divām dienām. Jūtos nedaudz kā tādā realitātes šovā a'la Fabrika vai BigBrother. Nu īsts sociālais eksperiments. Ir interesanti! Ne par darbu, par to citreiz. Bezģeļņikam pagaidām nav, ko ziņot, vīna zortes vēl neesmu atkodis, potējam merlotu. </div></div>
Pirmajā nedēļā viss vēl normāli, sarunas grozās galvenokārt ap valstīm, no kurām nākam, klimatu, lietoto valodu utt. Sarunu partneri novākušies gana kolorīti: 25gadīgs angļu izbijis fitnesa treneris, 30gadīga argentīniešu IT dāma, kuru anglis viņas skaisti izrunātā burta 's' dēļ ir iesaucis par Barselonu, 19gadīga apņēmīga vāciete, 23gadīgs korejiešu slēpošanas instruktors, kurš dievojās izgājis armiju un mēs divi. Pirmās nedēļas beigās mums pievienojās pundura auguma ķīniete, paskatā uz 14. Kad uzzinājām, ka viņai ir 31, atkritām uz pakaļas.
Tātad, pirmā nedēļa paiet nedaudz apostot gaisu un zirgojoties. Korejietim nedēļas beigās sāk nedaudz trīcēt apakšlūpa, jo viņa izcelsmes pasaules popmūzikas apritē esošās dziesmas dēļ iedevām viņam iesauku Gangnams (Gangnam style dziesma). Puika spurojās vēl vairāk, kad sākām viņu vilkt uz zoba par to, ka viņš un jaunā vāciete varētu būt smuks pārītis. Jamējais gan esot tikko izšķīries no savas izbijušās japāņu draudzenes, tālab sirdsdēstu dēļ nevēloties no jauna sapīties, bet tai pat laikā lielās ar varoņdarbiem austrālijā spēdams vienlaicīgi uzturēt attiecības ar piecām 'draudzenēm'. Pirmās nedēļas beigās bijām ar viņu kopīgā pārgājienā, pēcāk vēl vienā. Tur gan iesaistījās vāciete, jo korejietim dievkalpojums apmeklējams. Paralēli korejietis diezgan labi sapratās ar angli, abi kopā gāja uz trenažieru zāli un baseinu.
Otrā nedēļa. Joprojām esam savā mazajā miestā, dzīvojam hostelī, darbā zirgojamies, korejietis turpina uzvilkties un pats sāk uzvilkt. Uz āzēšanu par viņu un vācieti atcērt arvien asāk un pārējos sāk smīdināt vēl vairāk. Abi ar sievu esam vienīgie, kuri spēj sarunāties citā valodā, tad nu runājam par ikdienišķo, gan par darbu un kolēģiem. Lai nebūtu neviens jāsauc vārdā un jāpiemin viņa izcelsmes valsts (lai aprunātais nesaprot), iedevām katram savu vārdu. Anglis ir vingrotrājs, vāciete ir vāciete, jo tur no doičlandes nākušais neko nevar atkost, argentīniete ir vienkārši dāma, savukārt aziāti ir īpaši: ķīnieti saucam par punduri, jo ir man līdz padusēm, savukārt korejietis ir perdelis, jo ir šī vārda cienīgs. Nedēļa kustās, vīnogu lauki mainās, taču sarunas un grupas dinamika paliek tie paši vecie. Pundure nebeidz pārsteigt ar savu jautājumu bērnišķīgumu un naivumu. It kā runā labā angļu valodā, kas liek spriest par kaut kādu pasaules uzskatu bāzi un spriestspēju, taču Weltwissen, kā to sauc vācieši (fundamentālas pasaules zināšānas) ir zem jebkuras kritikas - kad sakam, ka ejam peldēt, jamā prasa - uz kurieni. Uz atbildi 'uz baseinu' ir pretjautājums - te ir baseins? Kāds? Tā kā korejietis jau pirmajā nedēļā pasludināja mani par savu vecākā brāļa titula īpašnieku, tad vāciete vēlāk piebilda, ka es varētu būt ķinietes tēvs, nu tīri mentāli. Viņas jautājumus vēl smieklīgākus padara čukstoši smalkā balss, kādā tie tiek uzdoti. Šodienas saruna vispār uzspridzināja: runājam par ķīnu, pārapdzīvotību un pilsētām. Uzdodu jautājumu par pilsētu viņas stāstā - cik liela? Ai, nezinu, nav manā provincē.. -Nu, apmēra. Nez, tur pieci miljoni? Vairāk? -Ne, nē, ne tik maza! Interesanti, vienvārdsakot. Otrās nedēļas beigās korejietis izmantoja vācites un angļa kopēju prombūtni, lai novērstu uguni no sevis un pārsviestu to uz tikko pieminēto pāri. Visiem jautri. Anglis noreaģē un pasludina vācieti par savu mūža mīlu, savu mazo princesi un gaismu viņa sirdī. Visiem vēl jautrāk.
Trešā nedēļa. Pirmās dienas vēl esam savā mazajā miestā, otrdien gan izvācamies no hosteļa, uz darbu visi braucam ar savām mugursomām. Padaram pus dienas darbu, nedaudz palaiskojamies saulē ar aliņiem upītes krastā un pievakarē piekrautā mašīna rullējam uz ostu, lai kāptu uz prāmja un dotos pāri Kuka šaurumam ziemeļu virzienā. Brauciena laikā korejietis turpina uzvilkt, mēs smejam, bet viņš nesaprot, par ko. Nostabilizējas arī grupas kodols - rietumu pasaules ap māmiņa un 20 gadīga būtne, kurai pirmajā dienā gibēju prasīt - kas tev biksēs? Jo skaidrības par viņas dzimumu nebija, izrādījās sieviešu dzimtes pārstāve, par meiteni vai sievieti viņu neatļaujos saukt, jo aiz bosa ir vienīgā, kura strādā ar motorzāģi. Jā, jaunzēlandiešus kaut kā savā grupā neiesaistam - viņiem sava privātā dzīve, mums sava, mugursomnieku pasaule, uzskati un pieredze. Arī pārvietojamies atsevišķās mašīnās.
Tad nu trešās nedēļas vidū esam Velingtonā, pārlaižam nakti tur. No rīta tikai pievienojas šefs un dodamies ceļā uz Mastertonu. Pēc 3 stundu brauciena ierodamies vīna laukā un sākam darbu. Pabeidzam dienu un dodamies uz viesnīcu - brīvdienu māja ar četrvietīgiem numuriem, pilnu virtuvi un ledusskapi. No tās dienas sākam ne tikai strādāt, bet arī dzīvot kopā. Pirmajā vakarā šefs mūs izved uz krogu. Pārējos vakarus gan gatavo viens pāris un pārējie tikai bauda paiku. Visi met konkrētu ciparu ēdiena grozam, bet gatavo divi. Man patika. Pirmie gatavojām mēs, sīpolklopsis sanāca labs, visiem garšoja. Vēlāk labi varēja ar aliņu noskalot. Skalojām labi. Tad ari sākās augstāk pieminētā realitātes šova sajūta. Desmit nepazīstami ļaudis no visas pasaules jau trīs nedēļas pavada lielāko dienas daļu kopā. Loģiski, ka izveidojas priekšstati un viedokļi. Arvien vairāk menģējamies ap perdeli. Jamais arvien vairāk apvainojas, pat vēl vairāk - uzreiz aizgriežas un noslēdzas pavisam, arī uz konstruktīvu kritiku reaģēt nav spējīgs. Visi ir vienisprātis - memmītis. Priekšniecība, savukārt, ieinteresēta grupu uzturēt saliedētu. Tad nu pirmajā kopīgajā dzetiņā tika skalota smadzene un izklaušināti klātesošie. Lieki teikt, ka korejietis nebija viņu vidū. NZ dāma izlika sirdi un dvēseli mēģinādama visiem izskaidrot, ka korejietis jāpieņem, kāds ir, un ka viņa dīvainību sakne ir nesenā šķiršanās no viņa japāņu mīlas. Tā kā pirms tam ar kolēģiem paspējām uzvilkt zaļu, tad man tas viss izklausījās vēl sazvērnieciskāk. Vēlāk gan sapratu - lieki. Pa vidu pārējam argentīniete izrādās lieliska sarunu partnere ar labu viedokli un bagātu pieredzi, anglis ir lāga džeks, nedaudz individuālists, taču lieliski saprotas ar visiem un turpina teātri turēdams vācu damu savas sirds karalienes lomā. Jautri joprojām. Ķīniete visu ņem pilni un prasa - cik ilgi jau esat pāris? Vēl jautrāk.
Vienā no darba dienām lija. Darbs pārtraukts, sēžam istabiņā, dāmas ķer bezvadnieku es speru pirmos soļus regbija vērošanā, anglis skatās futeni savā istabā, pedelim kompī filma. Komandas vietējā daļa iet uz krogu - standarta jaunzēlandiešu izklaide. Vēlāk kopistiski saņemam pa asākam komentāram, ka neesam sociāli un nevēlamies izklaidēties. Pa nedēļu gan vairākas reizes jau esam bijuši vietējā baseinā, bet tas vietējiem netīk, dzeršana gan rullē. Trešās nedēļas svētdiena bija kulminācija, kurai agri vai vēlu bija jāpienāk. Pēc svētdienas darba bijām baseinā, es sakārtoju mašīnu, pievācam mantas, jo Mastertonas vīna lauki sapotēti un pirmdienā jau jādodas tālāk. Nedēļu noslēdzam ar kopīgu boulinga maču, dzērām arī. Vietējie sadzērās vairāk. Sadzērās nopietni. Šefs salecās ar jauno māmuļu, tā aizsvilās. Vienubrīd jamā apklusināja mūziku un pilnīgā komā sāka savu verbālo vēmienu, no kura varēja izlobīt, ka mēs esam nesociāli, noslēgti un neaicinam šefu pievienoties savām izklaidēm. Esam arī nepateicīgi par viņa atļauju lietot firmas mašīnu. Viss noslēdzās ar stāstu, ka mugursomniekiem nav privātās dzīves, viņi tikai grib krāt naudu un nav ieinteresēti dzert krogā. Visi uz to reaģēja ar vieglu smaidu un nelielu sašutumu. Uz maniem aicinājumiem pamēģināt argumentētu diskusiju tika reaģēts ar uzbraucieniem grupai. Visjaunākā mūsu grupā neizturēja spriedzi un apraudājās. Es pielādēju plinti un šāvu pretī, sak' -ko dirs, par tirgu atbildi? Tikai viens jautājums un dāma apraudājās. Apmulsu, sajutos vainīgs. Atskanēja mātes vārdi mūsu visu virzienā un ballīte beidzās, pārvācāmies uz savu istabu atpakaļ. Turpinājās ķērkšana aiz durvīm un puišeļmeitenes saraudināšana. Kroče, īsta drāma.
Daži nomierinājās, daži gāja gulēt. Grupas saprāta kodols palikām paspriest. Hui sņim, kā ir, tā ir. No tā nevarēja izvairīties un prieks, ka tas notika. Nudien, bija jautri un interesanti. Šīs pirmdienas rītā modāmies, pakojāmies un devāmies ceļā. Šefs, uzzinājis par izgājušā vakara ekscesiem, uzrunāja komandu un paziņoja ka dzērājdāma nākamajā dienā tiek sūtīta mājās. Aš, kāds pavērsiens. Tā ir, kad kucīgi uzvedās.
Par to, kā iet pa'žizņ, rakstīšu citreiz. Grupas sociālā dinamika aizvakar tika uzlabota, kad pie mums ieradās korejieša ex-draudzene, kura vais nav ex, bet gan ir vienkārši nesmuka. Ne vella nerunā angliski un strādā slikti. Nu visi runā par korejieša uzvedības izmaiņām un citādo izturēšanos pārējo klātbūtnē. Āzējuši pagaidām vēl viņu neesam, bet plātīties ar no gaisa pagrābtiem kung-fu/aikido paņēmieniem ar virtuves nazi roka viņš joprojām turpina.
Jau pamanījāt, ka lielākais uzsvars rakstītajā pievērsts aziātu brīnumam. Tā arī ir, visiem saurunu temats garantēts. Taču šodien anglis diezgan labi noformulēja manu šārīta domugraudu - man vairs tik daudz nebesī perdelis, kā runāšana par perdeli. Neteikšu, ka spēcīga personība, bet gana odioza un amizanta. Ja piepluso viņa klaunveidīgo japānieti, tad uzmanības magnēts gatavs. Vakar, piemēram, plus 18grādos un dedzinošā saulē abi staigāja astarojošajām vestēm pieskaņotās adītās rūķu (urlāti tādas atstumtas pakausī valkā) cepurēs. -Eu, nafig tik karstā saulē biezā cepurē staigā? -It's fashion. Nebija vairs spēka smieties. Pievērsāmies sakarīgākām nodarbēm, cenšamies adaptēt punduri, runājamies un apgūstam Ķīnu. Tagad esam citā vietā, istabiņas mazākas, pilsēta diez ko neatšķiras no iepriekšējās. Vīna lauki lielāki, kalni ar sniegu. Nesen bija kāda no pēdējām salnām, taču diena karsta - pats nodedzis, sieva vēl vairāk, pilnīgs vēzītis. Kopīgā gatavošana sadzīvisko apsvērumu dēļ atcelta. Šeit būsim gandrīz 2 nedēļas, tad ceļosim tālāk.
Labs man tāds darbs pagadījies, un interesanti kolēģi arīdzan. Nospriedām, ka kādā no vīkendiem dosimies vai nu kajakot pa fjordiem vai raftot pa krāčūdeni. Tad redzēs. Vien doma par korejieti ar airi rokā smīdina. Domāju, ka rakstāmmateriāls nepietrūks. Tādi, lūk pipari.