Mūzika: | Metallica - Seek and destroy |
Neatceros vairs, kurš mani pirmais uzaicināja uz LinkedIn, bet kaut kā piereģistrējos. Iespējams, glupi izpildījos. Tagad regulāri uz mailu nāk kaut kādi apdeiti un ielūgumi. Reāli to servisu neizprotu un neizmantoju, jo neuzskatu, ka man kas tāds būtu vajadzīgs (man jau jūtūbe pietiekami daudz laika paņem). A LinkedIn's jālieto? Tāpat, ar mazāku intensitāti nāk arī aicinājumi pievienoties sejasgrāmatai. Tur gan konsekventi spiežu trekno delīt pogu. Mjaaa, par to sajūgšanos korporatīvajā tīklā... es nemāku pareizi domāt vai kas ar mani nav ritīgi, ka neredzu tādam pasākumam jēgu? Man jākļūst par drūmāko biznesmeni un tad radīsies poņa, kur ko tādu likt? ehh..
Sen te nekā prātīga nav rakstīts. Sen arī tā kārtīgi visa Metallica nav noklausīta. Uz to šovakar nepretendēju, tūlīt jāiet ārā no darba, Radikāļi jāklausās (pēdējā Radikāļu klausīšanās beidzās ar nakšņošanu darbā, jo tikšanai uz mājām neatlika spēki).
Lāčplēša diena šodien. Darbā saņēmām no priekšniecības, ka šonedēļ visiem pie apģērba jāpiesprauž karoga lentītes, kuras var saņemt direkcijā. Nu, labi. Būs man lentīte ne tikai pie somas, jakas, moča un riteņa, bet arī pie uzvalka. Tikai žēl, ka lielākā daļa kolēģu to lentīti pēc svētkiem labākajā gadījumā noliks plauktā. Bet jā, beidzot dabūšu tos debesu kalējus strēlniekos noklausīties, uz kuriem līdz šim tā arī neesmu paguvis tikt.
Tik seni notikumi kā vairāk kā mēnesi atpakaļ esošais Londonas apmeklējums jau pavisam piemirsti. Tur bij' skaisti. Un karsti. Bet pats galvenais jau paliek. Sveču gaismā skaisti bildināju savu dāmu. Biju uztraucies. Viņa teica 'Jā'. Bet gredzens gluži negribēja derēt. My bad.
Vēl arī neesmu stāstījis par izgājušo vīkendu, kā izcili sagaidīju savu Jaunkundzi atpakaļ Dzimtenē un pēcāk pinkšķaini pavadīju viņu atpakaļ uz balto vergu salu. Jā, bija dāma ciemos, tāpat kā es pie viņas pirms mēneša aizbraucu. Bijām kopā ēst līdz šim izcilāko sabiedriskās ēdināšanas iestādē pasniegto gaļu iekš Merlina. Bijām Saldū. Bijām arī pie viņas vecākiem. Viņa pie zobārsta bija, ar māsu tikās un draudzenēm klačojās. Nepaguvu arī uzrakstīt, kā svētdienas nakti pavadījām viesu namā pēc gardām vakariņām krogā. Pirmdien gan, tikai aizvedu dāmu uz metropoli un pats steidzos uz tiesu - bijušais kolēģis tiesājas ar bijušo darba vietu par algu. Ja viņam izdosies, es arī patirināšu to resno aiz kabatām.
Pēc tam gan - pa taisno uz lidostu un ardievas pamāt, līdz atbraukšanai. Dāmai bij' jābrauc atpakaļ. Pie pidariem. It kā skaitījās draugi, pie kuriem viņa aizbrauca dzīvot, bet nekas vairāk par dirsām tur no viņiem nav. Nu, bet pieredze un cilvēkizpratne arī nenāk par velti. Te Nīčes teksts vietā - kas nenogalina, dara mūs stiprākus. Skan banāli, ne? Neko, uzmetīs viņus un brauks mājās. Gaidu.
Vēl arī skriets nav dikti sen. Neskrēju, jo gatavoju Jaunkundzei uz atbraukšanu pārsteigumu - gribēju to dieva aizmirsto un nedabeigto remontu pabeigt. Slīpēju un špahtelēju, jaucu dubļus un pirku krāsu. Bet nedanāca līdz galam. Tagad dabūju termiņa pagarinājumu, nedēļas laikā vajadzētu saslēgt visus vadus un to objektu nodot. Kādai zīmei vēl jābūt pie mājokļa bez Jumja zīmes un Māras krusta?
Bez tam - tēvs no manis aizņēmās auto un pēc nedēļas nokāva motoru! Nu ku šitā var?! Labi, nav jau viņa vaina, agri vai vēlu tas būtu noticis. Sūdīgs motora regulējums, kas lika inžektoru sprauslām nodegt un iekrist cilindros. Viss rezultējās saliektos klaņos un, iespējams, saliektā kloķenē. Motoru nomainīt būs vieglāk. Dāmu vizināju ar aizlienētu 1984. gada cigāru ar ļoti švaku sajūgu un starēšanu zem kapota - starteri ar aizdedzes atslēgu iegriezt nevar, jātaisa vaļā kapots un jāsavieno vadiņi. Normāli, toties peld tas auto kā kuģis un skan tie pieci cilindri dievīgi. Gandrīz tikpat labi, cik mana Matilde ar savu V4. Viņu aizdzinu uz rodņu un noliku garāžā ziemas miegā. Zaļā Grieta gan vēl Teikā, tā vel mani šosezon pāris reizes pa mežiem izvizinās. Tikai rīt nē, rīt darbs. Parīt arī. Un pirmdien remonts! Tādi lūk pigori.