It kā jau nekas liels un smags nav jāstaipa līdzi, bet tik un tā jūtos tā kā nedaudz puspliks. Un nav jau arī nekas dižs, tikai parasts elektronisks verķītis, parasta lieta, priekšmets... tā vismaz cenšos sev ieskaidrot, bet nespēju tikt pāri tam emocionālajam skaudrumam, ka tā vienkārši pazaudēju savu telefonu. Ne jau ekrānu ar akumulatoru ar podziņām, bet gan SIM un atmiņas karti ar fotogrāfijām, kontaktiem, īsziņām. Nu, stulbi kaut kā. Zinu, ka apzagts cilvēks jūtas vēl sliktāk, bet šī sajūta arī nav no patīkamajām. Tā ir kā darvas karote vakardienas medus mucā.
Jau jokudienas pašā vakarā ar Nordiem veiksmīgi aizrullējām uz Ēdoli un nakšņojām vienā paziņas mājā. No rīta cēlāmies agri, lai brokastotu ar jaudīgu auzeni un līdz astoņiem paspētu veikt reģistrāciju sacensībām. Bezceļu festivāls Ēdolē varēja sākties. Savācāmies, sataisījāmies un startējām. Braucām, vācām punktus, priecājāmies par dejojošajām dzērvēm un daudzajiem zosu kāšiem, kas atgriežas mājvietās. Punkti lasījās diezgan raiti, Dāboliņškundziņš gan paguva izteikties i par švammi, kas ceļu seguma vietā, i par manu attapību kompasu bāzē atstājot. Bet visai ātri aizņēmāmies kompasu no vienas kvadru komandas, kurai tas, šķiet, nebija nepieciešams. Jo padzirdējām no viņiem jautājumu - a kompasam sarkanā bultiņa rāda kur, uz ziemeļiem? Nu jā, punkti vācās kopā, a kilometri ne vella. Mīšanās gausa un grūta, jo ceļi knapi atlaidušies, vietām mežā sniegs līdz celim, tikai dažviet grantenes izcēlās ar cietu klona segumu. Finālā savācās ap sešdesmit kilometriem desmit stundās. Speciālais uzdevums bija grandiozs! Ap pusotru kilometru garš dubļu aplis, kuru, brienot pa dubļiem vietām līdz ceļiem un stiepjot savu dubļiem aplipušo bērīti pār plecu, veicām knapās 25 minūtēs. Un tad vēl vienu. Jo 20 punktus par skaistām acīm jau neviens nepiešķir. Tad pa veco Užavas dzelzceļu atpakaļ uz normālo ceļu, vēl kādu punktus savācām pa ceļam un lidojām finiša virzienā. Lidot te jālieto ļoti nosacīti. Lidojām pēc pašu vērtējuma, jo likām pedāļos pēdējos spēkus, bet spidometrs rādija vien to pašu apnicīgi zemo vidējo ātrumu, ja nu pa kādu km/h vairāk. Nu labi, pa kalnu uz leju asfaltā kaut necik virs 35 km/h uzrāvām. Iebraucām arī Vankas upītes dzirnavās pie Brīdagām, kur veicu pēdējo KP fotofiksāciju un tad tempā rāvām tālāk caur Mātrām uz Ēdoli. Tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju savu telefonu. Līdz otrajam SU (precīzāk, punktam T8), kur pamanīju tā prombūtni, tika nopedalizēti ~8km, bet vietās, kur tas varēja izkrist, to vēlāk tā arī neatradām. Vēlāk finišā, saskaitot mūsu ņemto punktu summu, sanāks, ka esam izcīnījuši otro vietu, bet, tā kā visu punktu fotofiksāciju veicu ar telefonu, tad nevienu no paņemtajiem puntiem tā arī neizdosies oficiāli reģistrēt. Tas, savukārt, nozīmē, ka mūsu otrā vieta tā arī paliks tikai provizoriskajā statusā... Nu, žēl.
Toties gonka bij laba, sezonas atklāšana veikta kvalitatīvi un veiksmīgi. Ļoti patika R10 punkts, kas saucās tornīšu spēle - lielas pļavas, pilnas ar medību tornīšiem. KP kartē atzīmēts kā viens no tiem tornīšiem. Atrodi īsto un kāp augšā, tur uz grīdas ir ar flakoniņu uzpūsta bulta, kas norāda virzienu uz nākamo tornīti. Tad ej uz to, kāp augšā, skaties uz bultu un ej uz nākamo torni. Kopā tādi ir pieci, pēdējā savukārt bulta rāda uz koku izcirtumā, pie kura tad arī ir reālais KP. Inčīgi tā. Patika. Bet tagad jāatpūšas.
Darbā athodņaks.