Toties pagājušais vīkends bija spēcīgs. Lai gan, cik nu to ļoti var saukt par vīkendu, drīzāk - divdesmitčetras stundas. Sestdien pa taisno no darba steidzu mājā, ķēru pie savas jau iepriekš saliktās mugursomas ar prikidu un metu plecā dēļu somu, kur divi komplekti iekšā, un slāju uz deglavenes Fanu, kur mītings ar pārējiem un tad uz Smilteni pirtoties. Lai arī priecājos par iespēju beidzot nebūt šoferis un aloties mašīnā, tomēr tad jau labāk lai kūkēdājs pālī pakaļējā sēdeklī un es skaidrā pie ragiem... Pa ceļam divas pagaras pauzes Siguldā un Bērzkrogā, galā bijām pēc vienpadsmitiem.

Pirts lāgā kurēties negribēja, toties kārumi garšoja. Skuķenes neēda līķus, bet proviants bij gards. Kaut kādos piecos gulēt un deviņos augšā. Jo desmitos jāizbrauc - saspringta programma priekšā, no kuras pirmais elements - stundiņa Priekuļu distanču trasē. Visi gatavi, novācam visu aiz sevis, bet buss, tāpat kā vardes ziemā - nelec. Izprovējām gan šā, gan tā. Vaina imobilaizerī, jebšu sidženes pultī. Spaidīt jau apnika, atstāju kūkēdāju ar pulti un maucu kājās slēpjzābakus. Nolēmām pakaitināt veco labo Mērfiju. Sniedziņš pa nakti bij smukais sasnidzis un pa tuvējo piebraukto kooperatīva celiņu varēja jauki izvicoties. Un tiešām - kā biju aizšņorējis otru zābaku, buss ierūcējās! Izvicojos tikai nedaudz ar slēpēm un kravāju tās atkal čeholā.

Tālāk vizinājām uz Žagarkalnu. Caur Priekuļiem, kur kūkēdājs novilka vien tādu klusu 'ehhh...' Laika visam nepietika un kompānijas lielākā daļa tomēr koncentrējās uz slīpšļūkšanu. Pie kalna ari nonācām jau out of scedule. Drīzāk gan aiz laika grafika mūs izsvieda tik lielas grupas savākšanās. Lieku reizi novērtēju īstas savējo kompānijas vērtību, kur visi zina, kas darāms, neviens nevienam neprasa atļauju iet mīzt, visi prot apieties ar inventāru, visi zina viens otru un neviens ne uz vienu neuzmet lūpu. Bet šoreiz kaut kā ievilkās tas viss. Reducējām šlūkāšanas pasākumus uz vienu stundu. Pieci lati stundā, bļeģ! Pirmo reizi biju Zagarā, var jau saprast - Latvijas spice un tā, bet tāda apcerīga atkāpe: Gruzijā kalns ar 1300 metru vertikālo kritumu un pāri pa 7 km trasi, no kuriem pusi var braukt pa pūderi - visa diena (6-7h) maksā Ls7. Nav pārmetums, vien ar enkuru starp kājām kalnā braucot aizdomājos. Tad biki palēkāju, noķēru ātrumu, paklausijos svešvalodā (leišu mazāk nekā Riekstā vai Milzī) un devos pakoties prombraukšanai. Brīnumainā kārtā, sataisījāmies diezgan laicīgi.

Pa taisno uz Līgatni, bija pieteikta ekskursija Pansionātā (padomju pazemes bunkurā). Pirmo reizi biju tik dziļi Līgatnē, nemaz nezināju, ka tas miests tik apjomīgs. Un skaists arīdzan, jāatzīst. Skaisti mežu skati, kalni piesniguši koki. Tā peizāžīgi ieradāmies reha-centrā, un tesām iekšā. Beidzot bijām laikā. Noveda mūs lejā un stāstīja. Ļoti labi stāstīja, starp citu. Kolēģei dodu 9 balles no 10 par stāstījumu. Pats bunkurs diez ko nepārsteidza. Daudz vairāk interesēja fakti, sakarības un stāsti. Un to bija daudz. Noteikti iesaku aizbraukt. 4 lati par pusotru stundu garu ekskursiju, kur vēl beigās pabaro ar garšīgiem pelmeņiem, nav daudz.

Tāds lādzīgs vīkends padevās. Paldies Ieviņai par Ideju un Lindas radiem par pirti. Kūkēdājs par busa sarunāšanu būtu paldiesu pelnījis, bet to dabūs tad, kad sāks normāli braukt. Vakarā atgriežoties pie nomocītās un pārstrādājušās dāmas bij foršs sagurums un patīkama kopīgā filmskate un beidzot miegs pirms divpadsmitiem. Pēc tādām nednogalēm ir dikten lādzīgi, ja pirmdiena brīva. Pirmdienu brīvu noteikti vajadzēs ari pēc aiznākamā vīkenda, kad VX Ziema mani atkal mocīs. Sen nav bijuši sači. Laikam, gaidu.