Caur
antuanete's ierakstu uzdūros komūnai acs. Uzklikšķināju, lasīju un sāku, kā Zalāns saka, reāli ierēkt. Vo, bļe, sūds, jāsaka latviski. Ierakstu kvalitāte tur līdzinās pingvīna vēmienam uz cūkdelfīna punķiem. Domāju, ka mans ieraksts, lai arī pēc tematikas neatbildīs komūnas noteikumiem, tomēr kvalitatīvi sasitīs to lupatu lēveros.
Šodien vajadzības spiests biju dirst publiskajā atejā. Līdz tam brīdim nevienu slavenību neniju redzējis, toties ļoti produktīvi fēcēju. Kad biju beidzis un pagriezos, lai norautu ūdeni, redzētais mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem - biju radījis meistardarbu! Mans klucis bija tik līks kā žīda deguns un, svaigi kūpēdams, uzsita telpā aromātu, kas līdzinājās blakussētas bomža Imanta izelpai. Tā stingrā forma un slaidās līnijas, iespējams, bija izskaidrojamas ar vakardienas rīsiem un maigi gaišbrūno krāsu tam, domājams, piešķīra tās divas paciņas majonēzes, kuras biju vienkārši izēdis skatoties raidījumu "Latvijas princese". Skatījos uz viņu un priecājos par tā daili. Jā lietoju personas vietniekvārdu 'viņš', jo biju jau personalizējis savu jauno draugu. Domāju, ka nosaukšu viņu par Gunāru Kalniņu. Pilnai laimei vēl režisors fonā varēja atskaņot kādu no grupas "
Sūdi" dziesmām. Romantiski skaisto idilli divvientulīgajā klusumā pārtrauca nepacietīga dauzīšanās pie durvīm ar saucienu "atbrīvo ateju, dirst vajag!".
Norāvu ūdeni un devos ielās gaidīdams, kādas slavenības man šodien būs lemts satikt.