tai pat laikā ar visu savu paranoju nekad neesmu baidījusies stopēt.

12. klasē, piemēram, ar stopiem pārvietojos katru darba dienu pa divām reizēm [uz skolu un atpakaļ]. kopumā nezinu, vai stopēšanas gadījumu skaits ir mērams simtos vai tūkstošos.

vienīgais bēdīgais gadījums bija, kad nenovērtēju situāciju, iekāpu mašīnā un tikai pēc dažiem metriem konstatēju, ka šoferis ir pilns kā atlantijas okeāns. sākumā viņš to labi slēpa. uzbrēcu, lai momentā aptur, tādos pašos toņos nolasīju morāli par braukšanu dzērumā ne sliktāk par sociālām reklāmām. tam, protams, neviens neticēs, bet ceļu turpināju ar [muahahā] baltu limuzīnu. to gan palūdzu apstāties tālāk no mājas. šāda mašīna raisītu jautājumus.

limuzīns, galgalā, nav interesanti. pa ceļam uz pasākumu "rozā peldbaseins" nākotnes kultūras namā es nostopēju traktoru. pēc tam par to aizgrābti stāstīju nedēļām, kamēr visiem nenoriebos.

vēl atceros vienu tanti, kura speciāli pabrauca malā, nevis lai aizvestu mani, bet lai pastāstītu, kā mani izvaros, apēdīs, nogriezīs galvu un apraks mežā. pienākumu izpildījusi, devās tālāk. muahahā - 2.

nu, un, katrs trešais vīrietis stāstīja, cik ļoti viņš ienīst savu sievu un kāda viņa ir [slikts vārds], kas, protams, nevairoja uzticību baltu kleitu un izšūtu salvešu institūtam.