mans bēdīgākais gadījums līdz šim ir ar scenāriju "aizveda uz lauku māju nekurienes vidū, projām no civilizācijas un mēģināja izvarot manu ceļabiedreni, man laikam paveicās". vēl es neatliekamas vajadzības spiesta esmu stopējusi maziņos-primaziņos un reāli piedauzīgos minisvārkos. neko, kaut kā izdevās iestāstīt šoferim, ka esmu precēta ar ļoti greizsirdīgu kultūristu.
bet kaut kā, stūlbais vecums, nu, ar katru gadu paliek arvien lielāka baile no šādām situācijām; kādreiz bija reāli pofig, nu, tur "no izvarošanas vēl neviens nav nomiris".