es kaut kad mazliet atpūtīšos un sākšu pamatīgāk čekot citas iespējas.
esmu notulkojusi piecus gadus. man sāk gribēties pamainīt sfēru.
pampt ofisos arīdzan negribas. līdz ar to atkrīt 90% darba piedāvājumu, mļe.
protams, tik krutu darbu kā zārku tapsēšana [kādreiz piekopa vilkates jaunkundze] man nedabūt. par bonzu vai vēderrunātāju kļūt arī laikam nespīd. amišu kopienas latvijā nav.
bet tomēr.

esmu strādājusi veikalā ["stilīgie jauniešu apģērbi", darbs kaulus nelauza, bet bija baisi garlaicīgi; pārsvarā lasīju un mēnešiem ilgi izvairījos no kases aparāta, turklāt tik veiksmīgi, ka nemāku apieties ar to vēl šodien, lai arī tā bija obligāta prasība; man kaut kad ir jāizdomā, kā lai nosauc smukā vārdā izvairītiesmāku, un jāieraksta cv];
kādreiz te cibā rēca par amatu "slepenais pircējs", bet es esmu bijusi arī "slepenā kredīta ņēmēja", "slepenā maternitātes pabalsta pieprasītāja", "slepenā hotdogu ēdāja" un "slepenā kaprīzā čiksa autosalonā". apvienošanas kārtībā daudz zvanīju cilvēkiem, uzdodot stulbus jautājumus, kā arī rakstīju transkriptus visādam šitam, ko cilvēki parasti sarunā dažādās aptaujās [ko tik viņi nesarunā, jēziņ];
mācījusi cilvēkiem valodās [bija viens īpaši kruts skolnieks ar 3 gab poltergeistiem];
drebinājusies filmēšanas laukumā un tēlojusi kameras priekšā, ka mirstu no bada un aukstuma;
un tad, protams, tulkojusi-tulkojusi-tulkojusi.

ā, bērnībā es biju modele! ogres trikotāžas kombinātā demonstrēju kaut kāda itāļu sadraudzības kombināta un citu zvēru izstrādājumus, jo biju resna!, blonda un piemīlīga. kāds spēj tagad tam noticēt?!

tagad gribu Pavisam Ko Citu.
varat piedāvāt man darbu, teiksim, klostera rožu dārzā.