ķengurragā mūsu dzīvokli bija apsēduši prusaki. biju kategoriski pret indēšanu [man nepatīk skatīties uz prusakiem, un beigti prusaki ir daudz sliktāki par dzīvajiem, jo nespēj aizrāpot], tāpēc ieejot telpā brīdināju tos par savu ierašanos, ieslēdzot gaismu vai, neatceros, palēkājot, tad izgāju ārā un devu ordām laiku paslēpties/aizmukt, tad atkal gāju iekšā. visi bija laimīgi.
komunikācijā ar līdzcilvēkiem pārsvarā izmantoju šo pašu taktiku. skan pēc baisas lepnības, taču vienkārši nespēju uzturēt neiespējamas sarunas; arī prusaki nav slikti, viņi ir citādi; ктулху ктулхуво.