kad mana cilvēknīšana* sasniedz kulmināciju [bieži], es palasu par terraformingu [vai kā viņu tur civilizētā valodā]. par to, kā nāktos kausēt marsa ledājus un citādi izvirst; par to, kā nāktos atdzesēt venēru; par orbītu maiņām; par kosmisko vēju aizpūstām atmosfērām; par spēju un līdzekļu nepietiekamību; par to, ka ar šābrīža demogrāfiskiem tempiem planētas B, pat nenormāli fiksi uzblieztas, pietiktu ~50 gadiem.

cilvēknīšana mazliet atlaižas; labāk pievemtie brīvdabas festivāli, nekā marsa putekļi plaušās! es tomēr esmu bailīga meitene.

*smieklīgi ir tad, kad ap pusvieniem dienā visi rajona cilvēknīdēji izdomā, ka nu tik visapkārt valdīs tukšums un nu tik ies uz rajona bodi pēc saldējuma ar rozīnēm, un nu tik ierauga priekšā milzu rindu ar sev līdzīgiem [ieskaitot mani], un nu tik stāv tajā un drūmi blenž apkārt [ieskaitot mani].