vēl foršs būtu darbs, kurā varētu realizēt manas fantāzijas par dabaszinātnēm.

teiksim, sevišķi svarīgos nolūkos vērot plakantārpus vai gliemjus; vārdsakot, tos, kuri kustas maz/lēni. reizi dienā ieskatīties novērošanas trubā, reizi nedēļā ierakstīt vērojumu par pārmaiņām, pārējā laikā sauļoties. plakantārpi, protams, kustēsies maz/lēni, bet tik īpaši, ka viņu kustības algoritms [manis atklātais!] izglābs visu cilvēci, piemēram, vai vismaz mani pašu.

dienišķajā darbā vienkārši ir tāds krāvums un gāziens, ka šoka stāvoklis, un error, un vēlme rakstīt: pizģec: miļons reizes, tāpēc haotiskas domu struktūras un eskeipisms vienā laidā, piedodiet.