kaut kur cibā manīju "letiņš vienmēr ir bijis gaļēdājs, tā kā..."

un patiesi: še apstiprinājums:

Kad tu gaļu man nedosi,
Es tev skādi padarīšu:
Es, projām aiziedams,
Gailim kaklu nocirtīšu;
Gailim kaklu nocirtīšu,
Visu podus sadauzīšu,
Tavu aku piedirsīšu,
Meitām bērnus uztaisīšu.
(Penkule)
(Jānis Alberts Jansons, Latviešu masku gājieni, 1933)
[via ave]

bet
distancējoties no aizjaurošās tēmas,
kopš kura laikā "tā ir un tā tam būs būt, jo tā ir kādu laiku bijis/bijis sazin kad" ir vērā ņemams arguments? un kāpēc es joprojām nesūkāju mīkstās rotaļlietas, ko man tik ļoti patika darīt zināmā vecumā?