kaļot hipotētiskos plānus visādiem dzīves gadījumiem, esmu, protams, domājusi arī par emigrāciju - precīzāk sakot, tās virzieniem.
nekādā gadījumā nekādas britijas, īrijas un citas angliski runājošas valstis. pārāk garlaicīgi, pārāk daudz zināmas eiropas, pārāk daudz skābo līdzpilsoņu seju apkārt.
jo emigrēt ne tāpēc, lai birdinātu asaras un slepus klausīties latvijas radio divi.
kāda gan jēga emigrēt, ja viss nemainās krasi un pilnīgi?
pagaidām dodu priekšroku spāniski runājošām valstīm [līdz bezgalībai daudz iemeslu] un hantimansijskai [bagāta naftas pilsēta, taiga, somugri tepat pa rokai, nekādas valodas barjeras, un ritvaram būs prieks - vismaz kāda krievene repatriējusies].