biju mežā ar vaarna un milzu kraukli, iedzērām baltkrievu крынiца, jo cita opcija bija cēsu čurūdens, es kļuvu melanholiska un atcerējos neiedomājamu faktu iz savas biogrāfijas.

sensenos laikos mani atdeva latviešu skolā, es latviski nemācēju ne bū ne bē; bet nebij jau arī pirms tam nekādas iespējas iemācīties, tad jau drīzāk vjetnamiešu valodu; viņi bija apkārt visu manu bērnību, mazi [pat man mazai viņi likās mazi], baltās cepurēs, čivināja un smaidīja, izvairoties no acu kontakta; es par viņiem joprojām domāju bieži un viņu turpmākais liktenis mani satrauc, un kā, nez, viņi šeit skaidrojās ar pārdevējām utt utml?

neiedomājamais fakts savukārt ir tāds, ka latviešu skolā es visa tāda žestu valodā runājoša, ar blondu bizi un breketēm pamanījos draudzēties ar visiem un tapt ievēlēta par klases labāko meiteni [nebūtu man izsniegta par pierādījumu grāmata ar rūķu niķa un stiķa piedzīvojumiem, šobrīd vairs neticētu], bet tagad - ne bizes, ne blonduma, ne brekešu un ne ar vienu nedraudzējos, vot.