ļoti gribas ierakstīt par krēslas stundu kalna galotnē [kā pēc kastaņedas, tikai spēka vējš šajos platuma grādos nepūš], par putniem, kuri centīgi bazarēja, kamēr mēs ar savu bazaru viņus neapklusinājām [stulbie mēs], par to, kā viss skan un atskan.

vēl ļoti gribas ļoti patētisku ierakstu, par "kur es biju visus šos gadus", par atlikto dzīvi un nezin ko, bet bezgaumības šajā pasaulē pietiek tāpat. šovakar skatīšos "glābējzvanu", nedaudz atlikšu vēl.