manā dzīvē šobrīd ir ļoti daudz nevēlamu cilvēku. visi viņi pieder pie vienas sugas dažādiem paveidiem-dienestiem. sienu pīkstinātāji un ne tikai. vienīgā cerība, ka maija otrajā pusē viņi manu dzīvi pametīs neatgriezeniski.

emociju gamma ir neaprakstāma, nekāda vārgulīga nelaimīgā ielīmēšanās nestāv līdzās. esmu atklājusi sevī neaptveramus nervozitātes apvāršņus [vēl naktī cīnījos ar vēlmi celties no gultas, tīties lakatā un kā rozā pantērai pielavīties pie lielās pastkastes, izvilkt Dē un veikt tajā kaut kādus nebūt Labojumus]. esmu atklājusi sevī dziļu nepatiku pret lielāko daļu man apkārtesošo, spēju skaidri saskatīt nepilnības viņu vaibstos, tikumos un izvēlētajos dzīves ceļos un vēlmi par to runāt skaļi un izteiksmīgi. tāpēc izvēlos nevienu nesatikt, mežs un mārtiņš ir izņēmumi. vēl man kādreiz likās, ka neslimot - tas ir normāli, bet vispārējs izbrīns un es-pat-teiktu aizdomīgums saistībā ar manu med. izdevumu neesamību ["ko, pat zobārsts ne?"] ir tra-ci-nošs.

bet, ja pat par markesu kādu brīdi nebija zināms, dzīvs vai miris, vai par emahoy tsege mariam gebru [viena no manām mīļākajām komponistēm-klavieristēm], gan jau par mani arī drīz vien aizmirsīs.