man vienmēr [nu, labi, ne vienmēr, bet kaut kādās pēdējās laika vienībās] ir bijis vieglāk atzīt, ka kļūdos es, nevis [visi] apkārtējie. attieksme, protams, tīri pragmātiska, lai veicinātu saulstarainību un izskaustu kompleksus, jo piekrītiet taču: ir daudz vieglāk un patīkamāk atzīt, ka muuuļķe esi [tas ir, atrodies izziņas ceļa sākumposmā, da i vispār viss vēl priekšā], nevis pēdējais patiesības bastions nežēlīgajā un izvirtušajā pasaulē, ar ko cīnies pēdējiem spēkiem. grumbas izvago seju un tā. arī paciest mea culpa ir daudz vieglāk, nekā visas pasaules vainu.

nedaudz - bet tikai šķietami - mainot tēmu, vēlos pateikt, ka mani sajūsmina rīgas detektīvu aģentūras mājaslapa, it īpasi tās foto sadaļa*. nekādas garlaicības un oficiālās nejēdzības, viens vienīgs "rīgas detektīvu aģentūras prezidente olga zeļika un grupa "rasmus"!" [īpaši aizkustina tā izsaukuma zīme]. tiesa, sev nepieciešamo informāciju - cik šaizemē un šaislaikos maksā noalgot privātdetektīvu - es tā arī neieguvu.

*http://www.detektivs.lv/LV/foto_galerija.htm