interesanti, ka par mani diezgan jaunāki cilvēki kaut kā iemanījušies paspēt tikt izdzenāti brīvprātīgajā piespiedu kopdarbā biešu laukos un kartupeļu vagās. atceros tikai vienu reizi; aizdzina mūs ar klasi, šķiet, uz ciemupi, vākt cidonijas. salasīju jūtami mazāk par visiem, jo bija garlaicīgi, turklāt nekad ne ar kādiem lauku darbiem nebiju apgrūtināta, patiesībā vispār ne ar kādiem darbiem. un, lai kā arī cenšos izaudzēt un izkopt citas lomas, visdabiskāk man joprojām sanāk, mājās ierodoties, iekrist kur mīkstāk un ieņemt saritināšanās-ieritināšanās, griestos blenšanas, murrāšanas pozu.

vēlāk skolā vajadzēja dežūrēt ēdnīcā, mizot kartupeļu katlus, novākt netīros traukus. mizoju es arī vislēnāk, vispār mizot joprojām īsti nemāku, lai gan pēdējā gada laika šī nodarbe vismaz neriebjas. bet visbiežāk dežūru reizēs es vienkārši bastoju, vienreiz aizbraucu ar stopiem uz siguldu, bet nebija nekāda zelta rudens, bija kaut kāda nemitīga pelēkā celtniecība visās malās. pasēdēju uz soliņa, iedzēru alu un braucu atpakaļ. tā bija pēdējā reize, kad es biju siguldā.

no tām salasītām cidonijām daļu atļāva ņemt līdzi, bet es neņēmu. izskatījās tādas mazas dzeltenas cietas skābas aukstas. līdz šai pašai dienai neesmu nogaršojusi nevienu cidoniju.