izlēju ārā pilnu bļodu dosu mīklas. nu i nah, lai indieši paši cepj savus maizes izstrādājumus; reāli nepielec, kāds spēks satur tos kopā. procesā domāju par to, ka indiešiem, visticamāk, būtu grūti/neiespējami saprast, kāpēc latvieši un krievi tik ļoti cepjas par tām savām valodām un uzstāj uz to pārzināšanu. vispār ir aizdomas, ka to būtu grūti saprast ikvienam, kurš nepārstāv eiropu.

jo hindi, lai arī ir indijas oficiālā valoda, nav obligāta, un tu vari indijā uzaugt un nodzīvot visu mūžu, ne reizi to neizdzirdot. vēl ir variants mācēt runāt hindiski, taču nemācēt tajā rakstīt un lasīt (ti, nepārzināt devangari), kas ir pilnīgi normāli tiem, kam hindi ir otrā vai trešā valoda. taču pat ja hindi ir tava dzimtā valoda, runāt tajā, nepapildinot to ar lauzītu angleni priekšā un pakaļā, liecina par zināmu pāķismu un/vai plukatismu. tālāk - trakāk. savā naivumā m. bija pasūtījis saīdam indijas karti kādā no indijas valodām. atrast tādu karti viņam tā arī neizdevās, visticamāk, tas nav iespējams. visas indijā izdotas kartes ir angliski. ja tu nemāki angliski, tavs sociālais statuss neparedz arī indijas ģeogrāfijas pārzināšanu. nu tāds normāls vācbaltisms.

pirms vairākām dienām toties grāmatnīcu un grāmatūķu apgaitā nočekoju, kā rīgā ir ar hindi apguves materiāliem (not that taisos apgūt, just curious). ir nekā. toties gunas grāmatās ir, like, 50 kg smaga angļu-farsi vārdnīca, bet otrajā elpā nenoturējos un par vienu eironu nopirku essentials of modern literary tibetan. trakoti smuki ķeburi.