kas ir mainījies manos autobraukšanas paradumos pa šo laiku?

da nekas īpašs.
braukt pusotru km uz tuvāko veikalu joprojām šķiet leimi.
klausīties mūziku pie stūres joprojām šķiet lieki (turklāt nav tāda spēka pasaulē, kas varētu piespiest mani klausīties radio). varbūt es tomēr esmu stilīga un autiste? nu tur neprasās liekus kairinājumus
braukt as in nu tik iekāpšu tačkā un braukāšos apkārt joprojām nepatīk. aizbraukt uz visādām trešīgām un dīvainām vietām gan. pēc treniņa iesvempties neldijā un nogādāt sevi mājās arī.

ja es dzīvotu rīgas centrā, man nebūtu auto.
ja man būtu jābraukā uz darbu rīgas centrā, es 3 stundas domātu, vai ir vērts izvērst šo pasākumu ar auto.

***

bet tikmēr ir padevies un iestājies autoskolā krutākais man zināmais riteņbraucējs, kurš visās sezonās ikdienā mēro ~70 km. viņš dzīvo mangaļsalā un strādā par kalēju brīvdabas muzējā. nav tā, ka tur nav iespējams aizbraukt ar sabiedrisko, bet tas sanāk cik... ja nepaveicas, 2 h vienā virzienā? es vsp diezgan daudz atdotu par sabtransportu kā berlīnē. no otras puses, neesmu droša, vai rīgas iedzīvotāji gribētu braukt ar sev līdzīgajiem pat krutākajā un ātrakajā trambulī.