visas šīs iespējas par mazām naudām aizbraukt uz visādām eksotikām, bet jābrauc no sērijas rīt vai pēc 5 stundām. nu, lūk, pēdējo 2-3 mēnešu laikā esmu noignorējusi jau divas šādas iespējas, kas ir diezgan hrenovijs rādītājs slaistam. darbu plūsma bišk par lielu, lai to nomestu nost, netraumējot turpmāko sadarbību un citu cilvēku ikdienu. no otras puses, ja es to konstanti turētu visai apsīkušu, diezgan garantēti iedzīvotos visādos ankšos un gruzonos (visi šie drosmīgie cilvēki, kuriem nekad ņau ņaudas un pohujs par to). nē, paņemt līdzi datoriņu un pastrādāt nav opcija, jo labākajās vietās interneta nav.

varbūt jābeidz saukāt sevi par slaistu. bet es nespēju uztvert nopietni darbu no mājām (pārāk patīkams; bet kkas jokains ir uzstādījumā "ja asinis nenāk pa degunu laukā, tas nav darbs") vai, nezinu, mājas darbus, jo nekas no tā taču nav obligāts (ja šķīvis ir netīrs, var taču vnk paņemt citu šķīvi. vai sagaidīt, kad kāds cits visu nomazgās). un vēl man jāraksta vispasaules diktāts, bet pēc tam jāiet uz diskotēku vecāķu mežā bet varbūt jābeidz pārdomāt iespēja saukāt sevi par slaistu, jo nenopietni uztverama ikdiena=nestresaina ikdiena. es vispār apzinos, ka esmu trauksmaina kā histēriska muša, un tas, ka ikdienā tā nejutos, ir tikai un vienīgi visai komplicētu verbālu manipulāciju rezultāts.