vakar pa ilgiem laikiem noskatījāmies kārtējo provinci* par kūlāko beibi, kura jau trešo gadu veiksmīgi (!) vada kārsavā (!!) modes ateljē (!!!):
https://www.youtube.com/watch?v=m3CzU6r1RUc

(btw, esmu krutāka nacionāliste par raivi dzintaru, jo varu derēt, ka pat viņš nepatērē vienu vienīgu latvijas televizejas kontentu**)

sajutos, protams, megatizla, bet tās jau manas problēmas. šķiet, sievietes universālā panākumu atslēga ir a) rukāt kā rūķītim (c) alla no caur ērkšķiem b) neiegūt humanitāro izglītību

bet hohmīgākie momenti ir citi. pirmkārt, šķiet, ka ikvienā latvijas malā ir pa cilvēkam, kurš gatavs jebkurā brīdī aplaimot tevi ar pašsacerētu sūdīgu dzeju. otrkārt, patika žurnālista pārsteigums/sašutums, kad gunta pateica, ka iepērk audumus ARĪ krievijā. kur tad? pleskavā? vai tiešām? viņiem tur tiešām, tiešām kaut kas ir? nē, bet nopietni? nē bļa, viņi visi tur auž kreklus no nātrēm, kurus mazgā savās asarās, zinies!

*es reāli rakstu tikai par to, ko skatos vai lasu, bet ko darīt, ja gribas privāto dzīvi paturēt privāti?
**un dažreiz disenchantment