cilvēku skaits, kurš tumsā skrēja pāri valdemāra ielai neatļautās vietās - ne uz gājēju pārējām un ne uz krustojumiem - aptuveni 4 minūšu garā laikposmā, ko braucu pa iepriekšminēto ielu - pieci cilvēki un suns. tikai vienam no viņiem bija kaut kāds hrenovijs atstarotājs, pārējie izvēlējās saplūst ar ainavu (moš viņi piedalījās militārajās apmācībās namejs un maskējās, hvz).

biju aizmirsusi, cik jautri ir braukt pa centru, kad jau ir tumšs, bet visi vēl nav devušies gulēt, jāsāk pierast atkal. bet dusmīga vairs neesmu. nu, nemāk cilvēki saprast, kā viņi izskatās (vai drīzāk neizskatās*) no malas, kas no tā? es arī daudz ko nemāku. peldēt nemāku, kūleni mest nemāku, ar riteni braukt nemāku, rokdarbus nemāku, somu valodu nemāku, 10000001 lietu nemāku. uzmanīties uz ceļa gan māku, ņe dožģotesj

*lai gan tiem, kuri ir vismaz riteņbraucēji, to vajadzētu saprast. m., kurš ne tik sen sāka aktīvi pārvietoties ar velo virzienā grāvis-centrs-grāvis, bet pirms tam uz riteņa nebija kāpis kādus gadus 20, reiz atnāca mājās šokēts, like, nezināju, ka cilvēki tumsā ir TIK neredzami.