kā visai slinkam cilvēkam 1. septembris man agrākajā dzīvē patika ar to, ka nu tik sāksies dvižuha, un man ne pirksts nebūs jākustina, lai tas notiktu.

akadēmiski izglītoties vairs nevēlos, to es pavisam labi sapratu maģistra trešajā semestrī, kad viss interesantais bija beidzies, sākās episka huiņa, bet es sapratu, ka man tā īsti nav ko teikt. bakalaurātā var iztikt arī viduvējība, bet jo tālāk, jo vairāk ir nepieciešama spēja un vēlme teikt savu sakāmo. vai mani interesē zinātne? vai es tai spēju un vēlos ko dot? (zinātnieku algu jautājumu šoreiz izlaidīsim) da ņihuja! bet kā rokdarbu pulciņš augstskola ir pārlieku haotiska un paģēroša.

kā punkts uz i, ja nu kāds atceras, bija netapušā maģdarba vadītājas novēlējums (kad viņa saprata, ka klusām lāvos uz izejas pusi), lai tad visaugstākais beidzot mani pārmāca un izmāca no egoisma un infantilisma. čau, visaugstākais, vai tu to dari vai kā?

ļ. gaidīju macipaspieaugušajiem.lv trešo kārtu, jo otro kārtu biju nobumbulējusi, bet vīlos - trešajā kārtā kārumu nav. lai gan moš izmācīties par autodiagnostiķi/automehāniķi? srsly, mani tas pat interesētu un arī saimniecībā noderētu.

vispār profesionālajā/izglītības ziņā šī vasara bija pilnīgs feils. nu, ir skumji tikt līdz trešai kārtai, bet tad tomēr netikt. un citi līdzīgi notikumi. vismaz zilonēni badū un ukraiņu aklās kāzas glabā man uzticību, tāpat kā es viņiem.