bijām jau helsinkos un līdz prāmim bija vēl kādas četras stundas. helsinkos bija būts, taču ziemā un sen, tāpēc viss izskatījās citādi. neprātīgi gribējās ēst, taču bijām nonākuši kaut kādā super posh rajonā ar balto galdautu un mega cenu restorāniem, jutāmies kā austrumeiropas bomāri, telefonā bija palikuši kādi 4 procenti un tukša power banka, tāpēc gūglēšana atkrita, un mēs klīdām, meklējot vismaz kādu hesīti. uzgājām kādu zviedru galda ķipa bufeti, kur, samaksājot 13 eur, varēja pildīt šķīvi līdz bezgalībai un plakāts solīga daudz veg opciju /kas gan īsti neatbilda patiesībai/.

vieta izrādījās ļ. bēdīga. noslēpusies pagrabā, bez neviena loga, ar pretīgu, kliedzošu, nemājīgu dizainu un apsgaismojumu, bez nevienas rozetes, kur uzlādēt telefonu, drausmīgu mūziku, aizdirstām tualetēm, darbiniekiem, kas izskatījās noskrējušies un underpaid /visi somi/. ēstgriba pārgāja pati no sevis, un porcijas atlikumu atdevu m.

taču šajā vietā notika līgavas ballīte! ļoti resna un neglīta meitene /o, kā mani par šo slānīs!/ ar kronīti/plīvuru galvā un neaptveramo krūtežu, ko rotāja lenta "queen! queen! queen!" ar bišķ mazāk neglītu draudzeni zaķa ausīs un, iespējams, māti nelikās atmosfēras traucētas. kamēr rīstījos, bakstot ar dakšiņu kuskusu, viņas gāja papildināt šķīvjus kādas reizes piecas. "vai tev arī kļūst šausmīgi skumji?" prasīju m. jā, teica viņš. lai gan kāpēc? un kāda mums vispār ir daļa?

pēc tam jau viss bija labi un vēl labāk, bet